Glutēna kaitīgums : mīts vai patiess drauds?

/in /by

Cilvēkiem, kas cieš no celiakijas, glutēna nepanesamības vai alerģijas pret glutēnu, gribot vai negribot nākas izslēgt glutēnu no savas ēdienkartes. Nav grūti saprast, kādēļ šo slimību gadījumos vajadzētu izvairīties no glutēna lietošanas, tomēr arvien populārāks kļūst uzskats, ka arī veselam cilvēkam savā uzturā nevajadzētu iekļaut glutēnu. Vai tā patiešām ir?

Glutēns, bieži vien saukts arī par lipekli, ir kviešu, miežu, rudzu un citu graudaugu sastāvā esoša olbaltumviela grupa, kas veidota no gliadīna un glutenīna. Glutēnam ir ievērojama nozīme dažādu graudaugu produktu pagatavošanā : tas veicina mīklas rūgšanu, darbojas kā saistviela un rada maizei tik raksturīgo tekstūru. Kā jau var noprast, glutēns ir bieži sastopama sastāvdaļa dažādos pilngraudu produktos, kuri ir nepieciešami sabalansētam uzturam : tie ir bagātīgs šķiedrvielu, vitamīnu un minerālvielu avots, kā arī ir viens no galvenajiem enerģijas avotiem.

Lieka glutēna izslēgšana no savas diētas drīzāk radīs vairāk ļaunuma, nekā labuma : neņemot vērā to, ka bezglutēna diēta ir gan dārgāka, gan arī pieejamo produktu klāsts ir ierobežots, nelietojot glutēnu saturošus produktus uzņemto šķiedrvielu daudzumu var būt pārāk mazs, kas savukārt var izraisīt aizcietējumus un citus gremošanas traucējumus, kā arī netiek uzņemti graudaugos esošie vitamīni un minerālvielas. Jāatceras arī, ka ne vienmēr produkti, kas nesatur glutēnu, būs veselīgi : bieži vien, lai aizvietotu šo olbaltumvielu, tiek izmantoti tauki un cukurs.

Bet ko darīt, ja tomēr šķiet, ka glutēns ir tas kaitnieks, pēc kura lietošanas parādās nepatīkami un nevēlami simptomi? Būtu jākonsultējas ar speciālistu, kurš tad spētu precīzi uzstādīt diagnozi un noteikt, vai tiešām glutēns ir pie vainas. Ja tā izrādās taisnība, tad gan glutēnu noteikti vajadzētu izslēgt no savas ēdienkartes.

Izmantotā literatūra :

http://msue.anr.msu.edu/uploads/resources/pdfs/Facts_about_Gluten_(HNI206).pdf

https://www-clinicalkey-com.db.rsu.lv/#!/content/book/3-s2.0-B9780124157590000352?scrollTo=%23hl0000497

https://authoritynutrition.com/what-is-gluten/

Pārtikas alerģija vai nepanesība? Kas tās ir un kā iespējams tās atšķirt

/in /by

Nu jau aizgājušā gada 5.decembrī Oriola Rīga norisinājās bezglutēna pārtikas ražotāja Schär  un biedrības „Dzīve bez glutēna” rīkotā Diētas skola, kurā tika apspriestas tēmas saistībā ar pārtikas alerģijām un alerģiju testiem. Pasākumā viesojās pediatre un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas alergoloģe – dr. Regīna Pakalne un “Centrālā laboratorija”  Imunoloģijas nodaļas vadītāja dr. Agnese Vizule.

Aizvien biežāk ikdienā nākas sastapties ar jautājumiem un informāciju gan par pārtikas alerģijām, gan par dažādu produktu nepanesībām, kā arī pieprasījums pēc speciāliem laboratoriskiem testiem strauji aug. Tomēr, ir saglabājusies zināma neskaidrība par to, ar ko tās atšķiras, kā diagnosticē un kā rīkoties tālāk. Gan pārtikas alerģija, gan nepanesība ir izmainīta organisma reakcija pret uzturu, un šo reakciju var iedalīt divās lielās grupās atkarībā no imūnās sistēmas iesaistīšanās atbildes reakcijas veidošanā. Jāpiebilst, ka nelīdzsvarots vitamīnu daudzums organismā, kas var ietekmēt pašsajūtu un radīt ādas problēmas, nav alerģiju cēlonis.

Pārtikas alerģijas

Pārtikas alerģiju gadījumā, iesaistoties imūnās sistēmas komponentiem, tiek veidotas antivielas, attīstās iekaisums utml. Tomēr arī šīs reakcijas var iedalīt sīkāk. Visatpazīstamākā grupa ir imūnglobulīna E (turpmāk IgE) noteiktās alerģiskās reakcijas, kuru atklāšana ir visvienkāršākā, jo simptomi parādās 2 stundu laikā pēc produkta apēšanas, un pacientam atrod specifiskas IgE antivielas asins serumā vai veicot ādas dūriena testus. Tomēr, ja šie testi ir pozitīvi, respektīvi, atklāts, ka kāds no pārtikas produktiem izsauc organismā IgE veidošanos, ir būtiski pievērst uzmanību klīniskajām izpausmēm. Ja pēc produkta lietošanas parādās kādi simptomi un tie pazūd pārtraucot lietot produktu, var teikt, ka ir konstatēta alerģija pret šo produktu. Bet, ja tests ir pozitīvs un simptomu nav, konstatē hipersensitivitāti (paaugstinātu jutību). Šajā gadījumā nav nepieciešams atteikties no produkta iekļaušanas uzturā. Ir sastopamas arī ne IgE noteiktas alerģiskas reakcijas. Tās ir grūtāk atpazīt, jo simptomi parādās novēloti, bieži pat nākajamā vai aiznākamajā dienā, specifiskas IgE antivielas netiek atrastas. Atšķirībā no IgE noteiktām reakcijām, šīs reakcijas nav dzīvību apdraudošas, taču arī var noritēt smagi un nopietni ietekmēt pacienta dzīves kvalitāti.

Pārtikas nepanesība

Pārtikas nepanesības gadījumā imūnā sistēma neiesaistās atbildes reakcijas veidošanā, bet organisma reakciju izraisa tādi faktori, kā enzīmu trūkums, farmakoloģiskas un toksiskas vielas, krāsvielas un citi. Pārtikas nepanesības gadījumā izpausmes ir līdzīgas alerģijai, taču šiem pacientiem neatrod specifiskas IgE antivielas pret pārtikas produktiem, ādas testi ir negatīvi. Cilvēki bieži „panes” nelielu daudzumu produkta, tātad, vērojot organisma reakciju, iespējams variēt produkta daudzumu tā, lai nerastos nevēlami simptomi. Protams, ne vienmēr tas ir iespējams, piemēram, ja organismā veidojas reakcija jau pēc pavisam neliela daudzuma konkrētā produkta lietošanas uzturā. Pārtikas nepanesības var attīstīties arī hronisku slimību gadījumā, piemēram, zarnu slimību gadījumos uzņemto barību ir grūtāk apstrādāt, kā rezultātā paildzinās pārstrādes laiks, kā arī barība var netikt pilnīgi sašķelta. Tipiskākais piemērs pārtikas nepanesībai ir laktozes (piena cukura) nepanesība. Zarnās ir atrodams enzīms laktāze, kuras uzdevums organismā ir sašķelt uzņemto laktozi, bet, ja šī enzīma nav vai tas ir nepietiekamā daudzumā, parādās tādi simptomi kā vēdera pūšanās, sāpes, šķidra, skāba, putaina vēdera izeja. Mūsdienās pastāv dažādas iespējas, kā izvairīties no šīs nepatīkamās organisma reakcijas – var atteikties no laktozi saturošiem pārtikas produktiem, bet var arī tos lietot, papildus uzņemot laktāzes preparātu. Pastāv arī iespēja iegādāties dažādus produktus, kuri ir speciāli veidoti, samazinot laktozes klātbūtni līdz niecīgam daudzumam, līdz ar to ir droši lietojami uzturā laktozes nepanesības gadījumā. Arī kvieši ir produkts, kurš mūsdienās izsauc plašu satraukumu par to, vai lietot, vai nelietot. Šeit jāatzīmē, ka alerģija pret kviešiem nav viens un tas pats, kas celiakija. Ja cilvēkam ir izmainīta organisma reakcija pret kviešiem, tad ir iespējami trīs varianti: 1) celiakija, kad zarnu biopsijā vēro bārkstiņu atrofiju un ir arī citi raksturīgie simptomi (turklāt pacients nepanes arī citus glutēnu saturošus produktus (rudzus, miežus)); 2) IgE noteikta alerģija, kam raksturīgi klīniskie simptomi (Alerģija pret kviešiem (IgE vai ne IgE noteikta), kas var izpausties dažādi. Šajos gadījumos pacientam parasti reakcijas rodas tikai pēc kviešu apēšanas, bet citus glutēnu saturošus produktus pacients var lietot uzturā); 3) glutēna nepanesība, kad, uzturā lietojot glutēnu saturošus produktus, tai skaitā kviešus, ir simptomi, taču veicot zarnu biopsiju, celiakijas pazīmes neatrod, (un alergoloģiskie testi ir negatīvi).

Alerģijām līdzīgas reakcijas

Dažādas pārtikas piedevas produktos var izraisīt reakcijas, ko dēvē par „pseidoalerģiju” jeb alerģijai līdzīgu sindromu. Šādas reakcijas visbiežāk izraisa mākslīgās krāsvielas, smaržvielas, antioksidanti, konservanti, emulgatori, saldinātāji un garšas pastiprinātāji. Šīm vielām nonākot organismā, var rasties ādas un gremošanas sistēmas simptomi, kā arī bronhu spazmas.

Ļoti bieži ir gadījumi, kad cilvēki vasarā pārēdas zemenes vai Ziemassvētkos mandarīnus un pēc tam sūdzas, ka sametušās pumpas. Izskaidrojums tam ir šāds – daudzi pārtikas produkti dabīgi satur bioloģiski aktīvas vielas vai histamīnu atbrīvojošas vielas, kuras var radīt simptomus, īpaši, ja produkts tiek lietots lielos daudzumos. Šādi produkti ir, piemēram, šokolāde, citrusaugļi, banāni, zemenes, dažādi sieri u.c.

Pārtikas alergēni

Ir zināmi aptuveni 170 pārtikas alergēni, kas var izraisīt IgE noteiktas alerģiskas reakcijas. Visbiežāk tie ir govs piens, olas, rieksti, zemesrieksti, kvieši, soja, zivis un vēžveidīgie. Zīdaiņu vecumā galvenie pārtikas alergēni ir govs piens un olas. Šie alergēni pēc uzbūves ir olbaltumvielas. Galvenie alergēni govs pienā – kazeīni (80%), α-laktalbumīns, β-laktoglobulīns, olā – ovomukoīds, ovalbumīns. Kazeīns un ovomukoīds saglabājas pēc termiskas apstrādes, savukārt α-laktalbumīns, β-laktoglobulīns un ovalbumīns maina savu struktūru un to aktivitāte kā alergēnam karsētā veidā augstā temperatūrā nav tik izteikta. Atkarībā no alerģijas smaguma, atšķiras produkti, ko cilvēks var lietot uzturā. Bieži bērni ar alerģiju pret govs pienu vai olu var lietot šos produktus termiski apstrādātā veidā (piemēram, krāsnī augstā temperatūrā ceptu produktu, kas satur pienu vai olu, tomēr to, vai un kādā veidā lietot produktus, kas satur alergēnu, katram pacientam individuāli izvērtē alergologs. Ja ir alerģija pret govs pienu zīdaiņiem, liela uzmanība jāpievērš dodamajiem maisījumiem. Nedrīkst izvēlēties govs piena maisījumu bez laktozes, maisījumu bērniem ar alerģijas risku (hipoalergēnus jeb daļēji hidrolizētus maisījumus (HA)) un lielākā daļa bērnu arī sojas un kazas piena maisījumu. Tā vietā lieto augstas pakāpes hidrolizētus maisījumus vai smagos gadījumos aminoskābju maisījumus. Bērnu alerģiju gadījumā, lielai daļai pacientu alerģija izzūd laikā līdz trīs līdz piecu gadu vecumam.

Pārtikas alerģijas izpausmes

  • Āda, gļotādas – nātrene, angioedēma jeb Kvinkes tūska, apsārtums, izsitumi, nieze, deguna tūska, deguna tecēšana, šķaudīšana, nieze, acu apsārtums, asarošana;
  • Kuņģa zarnu trakts – sāpes vēderā, slikta dūša, vemšana, caureja, asinis un/vai gļotas fēcēs, slikta svara dinamika;
  • Elpošanas sistēma – klepus, sēkšana, apgrūtināta elpošana, spiedoša sajūta krūtīs, balss aizsmakums;
  • Sirds asinsvadu sistēma – galvas reiboņi, ģībonis;
  • Sistēmiskas reakcijas jeb anafilakse.

Diagnostika

Pirmkārt, tiek ievākta anamnēze, tiek uzdoti ļoti daudz dažādi jautājumi par produktu lietošanu, par simptomu parādīšanos un izzušanu, par citām slimībām, lietotajiem medikamentiem utt. Dažkārt gan cilvēkiem šķiet, ka pietiek tikai ar veiktajām analīzēm, bet ārstam atbildes uz šiem jautājumiem sniedz svarīgu informāciju, kas ir nepieciešama diagnozes uzstādīšanai. Otrkārt, tiek veikta fizikālā izmeklēšana, lai novērtētu alerģiskās reakcijas izpausmes un smaguma pakāpi. Treškārt, tiek veikti testi. Tie var būt IgE noteikšana serumā un ādas dūriena tests vai arī atopijas aplikācijas tests, kad konkrētais alergēns tiek likts uz ādas un pēc tam vērota reakcija. Visi šie testi norāda tikai uz paaugstinātu jutību pret konkrēto alergēnu. Lai apstiprinātu vai izslēgtu diagnozi, nepieciešams veikt izslēgšanas diētu un pārtikas provokācijas testu, kas tiek uzskatīts par „zelta standartu” pārtikas alerģiju diagnostikā. Šajā gadījumā konkrētais alergēns tiek izslēgts no uztura uz divām līdz sešām nedēļām, un pēc tam tiek atsākta lietošana, lai novērotu, vai parādās simptomi. Izslēgšanas diētas laikā jābūt ļoti rūpīgam pret produktu izvēli, jāpēta sastāvs. Ja alerģiskie simptomi neizzūd izslēgšanas diētas laikā, tad jādomā, vai diēta ir stingri ievērota, vai iespējams cits iemesls vai alergēns. Ja simptomi izzūd, var veikt provokācijas testu. Simptomu izzušanai var būt arī cits cēlonis, piemēram,  slimības dabiskā gaita. Veicot izslēgšanas diētu ar sekojošu provokācijas testu, nosaka, vai konkrētais produkts izsauc simptomus un ir neieciešams to izslēgt no uztura, kā arī papildus tiek iegūta informācija par to, cik smaga reakcija pret konkrēto produktu ir pacientam. Ja provokācijas tests ir pozitīvs un parādās alerģiskās reakcijas simptomi, tad tas nebūt nenozīmē, ka tā tas būs vienmēr. Tādēļ pēc sešiem līdz divpadsmit mēnešiem pārtikas provokācijas tests parasti tiek atkārtots. Ja pacientam ir smaga alerģiska reakcija, kā, piemēram, anafilakse vai izteikti pozitīvi alergoloģiskie testi, iespējams jānogaida ilgāks laiks līdz pārtikas provokācijas testa veikšanai. Par to, kad un kur (mājās vai dienas stacionārā) veikt pārtikas provokācijas testu, vienmēr jākonsultējas ar alergologu).

IgE

IgE ir antivielas, kas veidojas alerģiskiem indivīdiem pēc pirmreizēja kontakta ar alergēnu. Tas nenorāda uz alerģijas smagumu, jo ir iespējamas arī smagas alerģiskas reakcijas arī pie ļoti maza IgE līmeņa, piemēram, maziem bērniem. Parasti to nosaka pacientiem, kuri vecāki par 4 mēnešiem. IgE līmenis ir mainīgs  – tas samazinās, mazinoties alerģijai. Atkarībā no vecuma, alerģijas smaguma un paša alergēna, rekomendē atkārtot analīzes ik 6-12 mēnešus, lai izvērtētu izmaiņas. Rezultātu obligāti jāvērtē kopā ar klīnisko ainu.

IgG4

IgG4 antivielas veidojas organismā kā normāla fizioloģiska atbildes reakcija pret uztura produktu. Tās ir nosakāmas gan pacientiem ar alerģiskām saslimšanām, gan veseliem indivīdiem. Tiek novērots, ja lieto kādu produktu, tad pret to arī ir antivielas. To līmenis bieži mazinās, kad produktu pārtrauc lietot, bet palielinās, kad atsāk lietošanu. Šīs uztura specifiskās IgG4 antivielas nenorāda uz pārtikas alerģiju vai nepanesību. To līmeņa pieaugums ir saistīts ar tolerances attīstību pret konkrētu alergēnu. IgE atkarīgo alerģisko reakciju gadījumā IgG4 pieaugums parasti ir saistīts ar simptomu mazināšanos. IgG4 antivielu noteikšana netiek rekomendēta pārtikas alerģiju diagnostikā, tomēr šīs analīzes ļoti bieži tiek veiktas un tiek veicināta neprecīza uztura alerģiju diagnostika.

Ārstēšana

Ja tiek apstiprināta alerģija pret kādu uztura produktu, kā terapiju pielieto izslēgšanas diētu, kā arī veikt simptomātisku ārstēšanu. Ja nepieciešams, iesaka uztura speciālista konsultāciju, lai palīdzētu koriģēt ēdienkarti un nerastos uzturvielu deficīts. Izslēgšanas diētai ir jābūt pamatotai, it īpaši bērniem, jo nepamatota izslēgšanas diēta negatīvi ietekmē bērna augšanu, dzīves kvalitāti bērnam un ģimenei, kā arī rada nevajadzīgus finansiālus izdevumus. Tādu smagu alerģisku reakciju gadījumos, kā anafilakse, nepieciešams rīkoties nekavējoties, kā pirmo līdzekli izvēloties adrenalīnu.

Zanda Mihailovska, topošā uztura speciāliste, OnPlate uztura speciālistu asistente

Avoti:

http://ansci.illinois.edu/static/ansc438/Milkcompsynth/milkcomp_protein.html

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3634986/

Veselīgi našķi steidzīgajiem – kā izvēlēties īstos?

/in , , /by

Ikviens no mums zina, ko nozīmē našķoties, bet vai visi zina, kā našķoties veselīgi? Veselīgas un pareizi izvēlētas uzkodas starp ēdienreizēm ir lielisks enerģijas avots, lai pietiktu spēka visiem dienas darbiem. Tās var papildināt vitamīnu rezerves, sniegt papildus enerģiju un uzlabot mūsu garastāvokli. Kā neapjukt plašajā našķu klāstā un izvēlēties sev piemērotāko, saglabājot slaidu līniju un veselību? Uztura speciāliste Līga Balode iesaka TOP 5 labākos našķus, ko izvēlēties enerģijas krājumu atjaunošanai.

Rieksti

Riekstiem ir jākļūst par ikviena cilvēka ikdienas uztura sastāvdaļu, ir pārliecināta Līga. “Dienā katram būtu jāapēd vismaz sauja šī lieliskā produkta. Tie nodrošina enerģiju, uzlabo smadzeņu darbību un dot dzīvesprieku. Rieksti ir bagātīgs olbaltumvielu un vērtīgo taukskābju avots, kā arī satur plašu spektru mikroelementu un vitamīnu. Turklāt to dažādība ir ļoti plaša! Katru dienu var ēst kādu citu riekstu šķirni, tāpēc iespējamība, ka tie varētu apnikt, ir ļoti maza.

Augļi

Augļi ir visveselīgākais našķis, jo tie ir bagātīgs vitamīnu un minerālvielu avots, un tieši svaigā veidā uzņemti tie sniedz vislielāko labumu. Dienas laikā katram ir ieteicams apēst 2-4 porcijas augļu, viena porcija ir viens vidējs ābols vai banāns, sauja ogu u.c. Tomēr jāņem vērā, ka pārāk liels daudzums dienas laikā apēstu augļu nevar būt veselīgs, jo tajos ir daudz augļu cukura, jeb fruktozes. Mūsdienās svaigi un mazgāti augļi ir nopērkami teju visos veikalos, tāpēc tos kļūst arvien vieglāk iekļaut savā ēdienkartē, arī neskatoties uz steidzīgo dzīvesveidu.

Tumšā šokolāde

Kakao ir viens no bagātākajiem antioksidantu avotiem uz pasaules. Tas satur vairāk antioksidantu nekā sarkanvīns, mellenes, granātāboli un šobrīd populārās godži ogas kopā. Tumšā šokolāde būs vispiemērotākais našķis pirms eksāmena vai darba pārrunām, kas palīdzēs tikt galā ar stresu. “Atceries – jo šokolādē ir augstāks kakao sastāvs, jo tā ir vērtīgāka,” atgādina Līga Balode.

Sukādes

Sukādes ir lielisks našķis, kas apgādās ar tik nepieciešamo enerģiju gan steidzīgā ikdienā, gan svētkos. Sukādes ir bagātas ar bioloģiski aktīvām vielām, un to vērtīgums atšķirsies no ogas vai augļa veida, ko izvēlēsies, piemēram, cidonijās C vitamīna būs 4 reizes vairāk nekā ābolos. “Lai piedāvātu kārumniekiem arvien plašākas veselīgu našķu izvēles iespējas, rudenī uzsākām veselīgo Narvesen sukāžu tirdzniecību, par ko jau pirmajā mēnesī novērojām lielu interesi. Tomēr daudzi domā, ka sukādes ir mazāk veselīgas, nekā svaigie vai žāvētie augļi, jo tiek papildus saldinātas ar cukuru. Tomēr tā nav. Enerģētiskās vērtības ziņā tās ir tikai nedaudz bagātākas nekā žāvētie augļi, taču atšķirība nav būtiska. Ar sukādēm ir iespējams uzņemt visu to labo, kas ir tādās ogās un augļos, kurus vienkārši žāvētā veidā apēst būtu grūti un svaigā veidā pat neiespējami. Piemēram, cidonija, kas ir pazīstama kā ziemeļu citrons, satur ļoti daudz vērtīgā C vitamīna, tomēr svaigā veidā to nevar daudz apēst, savukārt sukādes būs zelta vidusceļš, lai baudītu šo augli un uzņemtu visas tā vērtīgās uzturvielas,” pārliecināta Linda Sietiņa, Narvesen mārketinga daļas vadītāja.

Pilngraudu cepumi

Pilngraudu produkti ir svarīga uztura sastāvdaļa, jo tie ir ne tikai šķiedrvielu, bet arī olbaltumvielu, vitamīnu, minerālvielu, antioksidantu un citu augu izcelsmes uzturvielu avots. Tā ir lieliska uzkoda, kas nodrošinās ar enerģiju visai dienai! Ieteicamas ar pārtiku uzņemt vismaz trīs porcijas pilngraudu dienā.

Līga Balode OnPlate uztura speciāliste

Kā nepieņemties svarā svētku laikā?

/in , /by

Decembris saistās ar prieku un siltumu – tas ir svētku laiks, kuru pavadām kopā ar saviem tuvākajiem un, protams, arī garšīgi pieēdamies. Tomēr nereti tieši šī iemesla dēļ svētku laikā sanāk uzņemt pāris liekus kilogramus, tādēļ esam sagatavojušas dažus ieteikumus, kā no tā izvairīties.

   1. Iekļauj fiziskās aktivitātes.

Svētku laiks visbiežāk tiek pavadīts iekštelpās, skatoties kādu filmu vai sēžot pie pusdienu galda. Kopīgu fizisku aktivitāšu veikšana ar ģimeni un draugiem (slidošana, slēpošana, braukšana ar ragaviņām un pat neliela pastaiga) ir viens no visefektīvākajiem veidiem, kā izvairīties no lieko kilogramu uzkrāšanās.

    2. Našķojies veselīgi.

Neskaitot lielos mielastus, svētku laikā parasti esam arī visādu našķu ieskauti. Protams, visvieglāk būtu atturēties no našķošanās, ja šādi kārumi pat nebūtu pieejami, bet, tā kā ciemojoties mēs to nevaram ietekmēt, ir svarīgi piedomāt, vai našķojamies, jo esam izsalkuši, vai arī vien tāpēc, ka ēdiens ir pieejams. Kā arī ir vērts padomāt par veselīgām našķu alternatīvām, piemēram, augļiem un riekstiem, – arī jaunais OnPlate našķu šķīvis var sniegt vērtīgus padomus, kurus veselīgos našķus tad labāk izvēlēties.

   3. Seko līdzi porcijas izmēram.

Svētkos mums apkārt ir tik daudz garda ēdiena, ka mēdzam neaizdomājoties piekraut pārlieku pilnu šķīvi, bet, kad esam jau paēduši, uz šķīvja vēl ir tik daudz kas palicis, ka nākas vien turpināt ēst. Labākais ieteikums, kā no šī izvairīties un sekot līdzi savas porcijas izmēram – ēst no mazāka šķīvja.

   4. Izgulies un centies atslābināties.

Satraukuma un aizņemtā grafika dēļ svētku laikā var sanākt gulēt mazāk stundu kā ierasts, kas savukārt var palielināt apetīti un samazināt vielmaiņas ātrumu, kā rezultātā var palielināties liekais svars. Tāpat arī palielinātos stresa apstākļos var palielināties gan vēlme vairāk uzņemt ēdienu, gan arī tieši vēlme pēc neveselīgiem našķiem.

   5. Iekļauj savās maltītēs olbaltumvielas un šķiedrvielas.

Svētku maltītēs parasti ir ļoti daudz ogļhidrātu (maize, kartupeļi, rīsi, makaroni), bet salīdzinoši maz olbaltumvielu, kuras tieši ātrāk ļautu sajust sāta sajūtu. Labi olbaltumvielu avoti ir gaļa, zivis, kā arī tādi augu valsts izcelsmes produkti kā pupiņas vai kvinoja. Arī tādu šķiedrvielu kā dārzeņu, pākšaugu, pilngraudu produktu, riekstu un sēklu iekļaušana svētku maltītēs varētu palīdzēt neuzņemt lieko svaru svētku laikā.

   6. Izvairies no šķidrajām kalorijām.

Alkoholiskie dzērieni, dažādi gāzētie dzērieni un citi saldināti dzērieni satur ļoti daudz kaloriju, bet tie nerada nekādu sāta sajūtu, tādēļ, lietojot tos lielos daudzumos, kā tas gadās svētku laikā, tie var ietekmēt liekā svara rašanos.

Linda Bauere, topošā uztura speciāliste, OnPlate uztura speciālistu asistente

Izmantotā literatūra :

https://authoritynutrition.com/tips-to-avoid-holiday-weight-gain/

Dziļās glikēšanas gala produkti uzturā

/in /by

 

Dziļās glikēšanas gala produkti (eng. advanced glycation end products, turpmāk tekstā AGE)  ir organismam kaitīgi savienojumi, kas veicina šūnu oksidatīvo stresu un iekaisuma procesus.1 AGE veidošanos nosaka cilvēka dzīvesveids – diētas īpatnības, miega ilgums, fizisko aktivitāšu daudzums, stresa līmenis un kaitīgie ieradumi.

AGE rodas dažādu ķīmisku pārvērtību ceļā. Tās ir nekontrolētas reakcijas, proteīni tiek modificēti bez enzīmu iesaistīšanās – glikēti un oksidēti pēc saskares ar aldozēm. Sākotnēji, notiek kovalentu saišu veidošanās starp aminoskābju brīvajām aminogrupām, piemēram, lizīna, arginīna vai olbaltumvielu terminālo aminoskābju aminogrupu, un aldozēm, piemēram, glikozi, fruktozi, ribozi u.c. Reakciju starpprodukti ir Šifa bāze, Amadori un Maillarda produkti. Vislabāk zināmie Amadori produkti ir HbA1c (glikētais hemoglobīns) un fruktozamīns (fruktozlizīns). Tālākās reakcijas noris secīgi, kā rezultātā, tiek veidoti stabili savienojumi.2

Maillarda reakcija ir ķīmiska reakcija termiskās apstrādes laikā, kas notiek starp aminoskābēm un reducējošiem cukuriem, kā rezultātā produkts iegūst brūnu krāsu un raksturīgu garšu un aromātu.3 Šī reakcija ir atbildīga tādu produktu īpašību veidošanā, kā grilēta gaļa, cepti sīpoli, maize ar kraukšķīgu garozu, grauzdētas kafijas pupiņas, kondensēts piens u.c. Maillarda reakcijas rezultātā izveidojušies gala produkti ar pārtiku nokļūst organismā, kur tie var būt par iemeslu dažādiem patoloģiskiem procesiem. Maillarda produktu veidošanās izšķiroša nozīme ir reakcijas laikam, pārstrādes temperatūrai, reaģentu koncentrācijai, ūdens pieejamībai un vides pH. Pētījumos ir pierādīts, ka samazinot pH, temperatūru, reakcijas laiku un palielinot ūdens pieejamību, tiek samazināts dziļās glikēšanas gala produktu daudzums.1

Ja asinīs ir palielināts glikozes līmenis, ir traucēta glikozes izmantošana, glikoze saistās pie proteīniem, un notiek endogēna AGE veidošanās. Šāds process ir raksturīgs diabēta pacientiem4, kam dziļās glikēšanas gala produkti ir dažādu komplikāciju pastiprinātāji – tie, saistoties pie receptoriem, aktivē šūnās iekaisuma procesus un pastiprina oksidatīvo stresu, kā rezultātā asinsvados notiek proaterosklerotiskas izmaiņas un tiek bojāta asinsvada struktūra.5

Laikā no 2003. – 2008. gadam ASV tika veikts plašs pētījums, kurā tika noteikts AGE daudzums dažādos pārtikas produktos. Visvairāk AGE bija liellopu gaļā un sieros, kam sekoja putnu gaļa, cūkgaļa, zivis, olas un jēra gaļa. Starp sieriem daudz lielāks pētīto savienojumu daudzums bija ilgāk nogatavinātos un sieros ar augstāku tauku saturu.  Liels daudzums pētīto savienojumu bija arī produktos ar lielu tauku saturu – sviestā, krēmsierā, margarīnā un majonēzē, kam sekoja arī eļļas un rieksti. Ogļhidrātu grupā bija vērojami dažādi rezultāti:  graudaugos, maizēs, dārzeņos, augļos un pienā bija vērojams salīdzinoši neliels AGE daudzums (izņemot gadījumus, kad tie pagatavoti eļļā), bet produktos, kuri satur daudz reducējošos cukurus, šo savienojumu daudzums bija vislielākais.1

Apskatot saistību starp dažādām gatavošanas metodēm un AGE daudzumu, tika novērots, ka vislielākais AGE daudzums veidojas, ja ēdiena gatavošanā tiek pielietotas augstākas temperatūras un mazāks ūdens (mitruma) daudzums, tātad ceptu, grilētu, grauzdētu produktu sastāvā ir lielāks pētīto savienojumu daudzums. Pretēju efektu panāk, ja gatavošanā tiek pielietotas zemākas temperatūras un lielāks ūdens (mitruma) daudzums, piemēram, izmanto vārīšanas, tvaicēšanas un sautēšanas metodes.1

AGE no pārtikas nonāk gremošanas traktā, kur tiek uzsūkti tikai aptuveni 10% šo savienojumu.3 Nonākuši asinsritē, tie galvenokārt nonāk aknu un muskuļu šūnās. AGE saistās pie specifiskiem  receptoriem (RAGE), kas atrodas galvenokārt asinsvadu endotēlija un gludo muskuļu šūnu un makrofāgu membrānām, kā arī sirdī, plaušās un skeleta muskuļos. Šāda saistīšanās pie receptora inducē šūnās reakciju kaskādes, kā rezultātā aizsākas iekaisuma procesi un veidojas aktīvās skābekļa formas. AGE veido arī šķērstiltiņus ar organisma proteīniem, piemēram, miozīnu, kolagēnu un hemoglobīnu, tādējādi bojājot to struktūru un funkcijas.6 Nesaistītie AGE nierēs tiek filtrēti un izvadīti ar urīnu, tomēr, ja nieru funkcija ir samazināta, iespējama šo savienojumu uzkrāšanās organismā.7

Organismā uzkrājoties AGE, notiek neatgriezeniskas izmaiņas – šie savienojumi neatgriezeniski saistās ar organisma proteīniem, kas izraisa pārmaiņas to funkcionēšanas spējās, kā arī palielina to rezistenci pret proteolītisko enzīmu darbību, līdz  ar to tiek traucēta audu rekonstrukcija.7 AGE saistoties ar  asinsvadu sienas komponentiem, tiek paaugstināta asinsvada caurlaidība, palielināta prokoagulantu aktivitāte un aktīvo skābekļa formu veidošanās, kā rezultātā palielinās endoteliālo leikocītu adghēzijas molekulu ekspresija. Šādā veidā tiek veicināta aterosklerozes attīstība dažādās ķermeņa vietās.8 AGE veidošanās tiek saistīta arī ar novecošanos un izmaiņām ādā. Tiek skaidrots, ka aktivējoties RAGE receptoram, notiek šķērstiltiņu veidošanās ar kolagēnu, nomākta ādas šūnu veidošanās un izraisīts iekaisuma process, kā rezultātā āda zaudē elasticitāti, veidojas grumbas un tiek kavēts reģenerācijas process.9 10

Tātad, lai samazinātu dziļās glikēšanas gala produktu uzkrāšanās risku, tādējādi izvairoties no dažādiem patoloģiskiem procesiem, ieteicams izvēlēties dabīgus produktus un produktus ar samazinātu tauku daudzumu. Gatavošanai labāk izvēlēties  vārīšanas, tvaicēšanas un sautēšanas metodes, kā arī pirms cepšanas gaļu iemarinēt.

Zanda Mihailovska, topošā uztura speciāliste, OnPlate uztura speciālistu asistente

 

 

  1. Uribarri J. et al. Advanced Glycation End Products in Foods and a Practical Guide to Their Reduction in the Diet. Journal of the American Dietetic Association – 2010.
  2. Marchetti P. Advanced glycation end products (AGEs) and their receptors (RAGEs) in diabetic vascular disease. Mediographia – 2009.
  3. Poulsena M.W. et al. Advanced glycation endproducts in food and their effects on health [tiešsaiste]. Food and Chemical Toxicology – 2013.
  4. Thomas M.C. Advanced Glycation End Products. Diabetes and the Kidney – 2011.
  5. Goldin A. et al. Advanced Glycation End Products: Sparking the Development of Diabetic Vascular Injury. Circulation – 2006.
  6. Abate G. et al. Advanced Glycation End Products (Ages) in Food: Focusing on Mediterranean Pasta [tiešsaiste]. Journal of Nutrition & Food Sciences – 2015.
  7. Singh R. et al. Advanced glycation end-products: a review . Diabetologia – 2001.
  8. Basta G. et al. Advanced glycation end products and vascular inflammation: implications for accelerated atherosclerosis in diabetes. Cardiovascular Research – 2004.
  9. Ramasamy R. et al. Advanced glycation end products and RAGE: a common thread in aging, diabetes, neurodegeneration, and inflammation. Glycobiology – 2005.
  10. Howard D. What Causes Skin Aging? The International Dermal Institute.

 

Laktāzes nepietiekamība zīdaiņiem, un kā ar to cīnīties.

/in /by

Lielākā daļa cilvēku savā uzturā lieto pienu, un jo sevišķi daudz to patērē zīdaiņi, kam mātes piens ir vienīgais barības avots. Piena sastāvā ir atrodama laktoze, kas citreiz tiek saukta arī par “piena cukuru”. Laktoze ir dissaharīds jeb ogļhidrāts, kas sastāv no glikozes un galaktozes. Lai cilvēka gremošanas sistēmā varētu notikt laktozes sašķelšana līdz glikozei un galaktozei, ir nepieciešams enzīms – laktāze, kas atrodas tievajās zarnās. Tomēr gadījumos, kad cilvēka organismā ir pārāk maz vai vispār nav šī enzīma, rodas laktozes nepanesamība. Laktozes nepanesamība parasti izpaužas ar vēdera sāpēm, uzpūšanos, caureju un sliktu dūšu.

Laktozes nepanesamība ir viens no izplatītākajiem iemesliem, kādēļ zīdaiņiem rodas kolikas (kolikas raksturo asas vēdera sāpes, kas izraisa mazuļa skaļu, spalgu un ilgstošu raudāšanu). Tās parasti izpaužas zīdaiņiem vecumā no 3 nedēļām līdz 3 mēnešiem, kad mazuļu organismā nav pietiekami daudz laktāzes, lai varētu sašķelt visu ar mātes pienu uzņemto laktozi. Laktāzes nepietiekamības dēļ laktoze netiek sašķelta un absorbēta tievajās zarnās, bet gan nonāk resnajā zarnā, kur tā kļūst par ēdienu resnajā zarnā mītošajām baktērijām, kas barojoties ražo gāzes, un mazulim uzpūšas vēders, rodas krampji un diskomforts.

Ar laiku zīdaiņu organismā palielinās laktāzes daudzums, kā rezultātā laktoze tiek pienācīgi sašķelta un pazūd visi nevēlamie simptomi. Tomēr, lai palīdzētu tiem mazuļiem, kam pirmajos dzīves mēnešos ir laktāzes nepietiekamība, mūsdienās ir izgudroti dažādi laktāzes preparāti (visbiežāk tie ir pilieni), kuri, pievienoti pienam, spēj sašķelt tajā esošo cukuru jeb laktozi līdz vielām, kuras zīdaiņa organisms spēj uzsūkt.

Linda Bauere, topošā uztura speciāliste, OnPlate uztura speciālistu asistente

Izmantotā literatūra :

Melvin B. Heyman. Lactose Intolerance in Infants, Children, and Adolescents. Pediatrics. September 2006, VOLUME 118 / ISSUE 3.

https://www.breastfeeding.asn.au/bfinfo/lactose.html

http://www.foodreactions.org/colic/

 

Omega-3 un omega-6 taukskābes un to vēlamā attiecība.

/in /by

Lai gan reizēm varētu šķist, ka, jo mazāk tauku uzņemam, jo veselīgāk ēdam, tā gluži nav – cilvēka uzturā taukiem vajadzētu sastādīt aptuveni 25-30% no dienā uzņemto kaloriju daudzuma. Īpaši svarīgi ir uzturā iekļaut omega-3 un omega-6 taukskābes jeb neaizvietojamās taukskābes, jo organisms pats tās neveido un uzņemt tās varam vienīgi ar ēdienu – šīs taukskābes ir nepieciešamas cilvēka organisma un vispārīgas veselības uzturēšanai.

Tomēr, lietojot šīs taukskābes, ir jāpievērš uzmanība, kādā attiecībā tās tiek uzņemtas. Agrākos laikos cilvēku uzturā bija vairāk omega-3 taukskābju, nekā tas ir šobrīd – omega-3 un omega-6 taukskābju attiecība bija gandrīz 1:1. Laika gaitā, pieaugot cilvēka ogļhidrātu patēriņam un mainoties ēšanas paradumiem, šī attiecība dažviet pasaulē ir sasniegusi pat 1:20, lai gan ieteiktais daudzums būtu 1:4.

Bet ko gan darīt, lai uzņemtu vēlamo attiecību? Mūsu ikdienas uzturs satur daudz omega-6 taukskābju, tādēļ lielākoties papildus piedomāt par to uzņemšanu nav nepieciešams. Savukārt papildus omega-3 taukskābes var iegūt, savā uzturā iekļaujot tādas zivis kā lasi, sardīnes un reņģes, linsēklas un arvien lielāku popularitāti iegūstošās čia sēklas, kā arī valriekstus un spinātus.

Linda Bauere, topošā uztura speciāliste, OnPlate uztura speciālistu asistente

Izmantotā literatūra :

Zariņš, Z., Neimane, L., Bodnieks, E. Uztura mācība. 6. izd. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015

http://www.vm.gov.lv/lv/tava_veseliba/veseligs_uzturs/uztura_ieteikumi_pavasari/?print

http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0753332202002536

Kokosriekstu eļļa

/in /by

Kokosriekstu eļļa pēdējos gados guvusi īpašu popularitāti un pieprasījums pēc tās aug. Tā tiek izmantota gan pārtikā, gan kosmētikā, un pat arī biodīzeļa ražošanā. Ražošanā mazos apmēros vai mājas apstākļos, lai iegūtu vienu litru kokosriekstu eļļas, ir nepieciešami 15 pilnībā nobrieduši kokosrieksti. Pārtikā kokosriekstu eļļu visbiežāk izmanto dažādu ēdienu gatavošanai, visbiežāk cepšanai, kā arī daudzu cepumu, konfekšu un citu saldo uzkodu ražošanā.

Kokosriekstu eļļu veido tikai lipīdi, no kuriem vislielāko daļu (86,5 %) sastāda piesātinātās taukskābes. Tās pārsvarā ir vidēja garuma ķēžu taukskābes[1]. Triglicerīdi, kuru sastāvā ir šādas taukskābes, tievajā zarnā uzsūcas tiešā veidā, nenotiekot hidrolīzei, un caur portālo asinsriti tiek aiznesti uz aknām, kur šie triglicerīdi ir pieejamāki taukskābju β-oksidācijas procesiem mitohondrijos[2] (enerģijas ieguvei). No vidēja garuma ķēžu taukskābēm kokosriekstu eļļā visvairāk ir laurīnskābe.

Nepiesātināto taukskābju daudzums ir ļoti mazs – mononepiesātinātās taukskābes 5,8% un polinepiesātinātās taukskābes tikai 1,8 % no kopējās masas. Polinepiesātināto taukskābju daudzumu veido ω6 taukskābe linolskābe, kas iekļaujas cilvēkam nepieciešamo neaizstājamo taukskābju sarakstā.

Kokosriekstu eļļā sastopami ļoti daudz dažādu ķīmisku savienojumu, kuriem piemīt bioloģiska aktivitāte, piemēram, fitosteroli, tokoferoli, tokotrienoli, fenolskābes. Liela daļai šo savienojumu piemīt antioksidantu īpašības[3],[4], kas ir līdzeklis cīņai ar brīvajiem radikāļiem.

Ņemot vērā faktu, ka daudzi no mums izvēlas uzturā lietot dabīgus produktus, par labu ziņu var uzskatīt to, ka kokosriekstu eļļai (extra virgin) nav atļauts pievienot pārtikas piedevas. Tādējādi pievēršot uzmanību preces marķējumam, varam baudīt dabīgu produktu, kurā ir lielāka bioloģiski aktīvo savienojumu koncentrācija.

Lai gan kokosriekstu eļļai piemīt dažādas pozitīvas īpašības, nevajadzētu aizmirst, ka lielākoties tie ir tauki, kas ir kalorijām ļoti bagāti – 100g produkta sniedz aptuveni 900 kcal.

Noteikti jāatceras, ka zinātnieku darbs turpinās un pētījumi notiek nepārtraukti, tiek atklātas jauni kokosriekstu eļļas efekti uz organismu. Pētījumi par vidēja garuma ķēžu piesātinātajām taukskābēm joprojām ir pretrunīgi, līdz ar to būtu prātīgi neaizrauties ar kokosriekstu eļļas lietošanu kā vienīgo, bet dažādot uzturu arī ar citām eļļām.

Raksta autore Zanda Mihailovska – topošā uztura speciāliste

[1] United States Department of Agriculture. National Nutrient Database for Standard Reference Release https://ndb.nal.usda.gov/ndb/foods/

[2] Beermann Ch., Jelinek J., Reinecker T. Short term effects of dietary medium-chain fatty acids and n-3 long-chain polyunsaturated fatty acids on the fat metabolism of healthy volunteers http://lipidworld.biomedcentral.com/articles/10.1186/1476-511X-2-10

[3] Codex Alimentarius Commision. Codex standard for named vegetable oils http://mvo.nl/media/voedselveiligheid/codex_standard_named_vegetable_oils.pdf

[4] Marina AM, Che Man YB, Hamid N. Antioxidant capacity and phenolic acids of virgin coconut oil https://www.researchgate.net/publication/23712333_Antioxidant_capacity_and_phenolic_acids_of_virgin_coconut_oil

Dzērienu iepakojumi un kāda tiem atšķirība?

/in /by

Bezalkoholiskie dzērieni tiek iepakoti dažādos veidos – bieži vien to pašu produktu varam redzēt gan stikla pudelē, gan metāla bundžiņā, kā arī tetrapakās un plastmasas pudelēs. Šādi iepakojumi ir nepieciešami, lai aizsargātu dzērienus no apkārtējās vides ietekmes, kā arī tie kalpo kā vieta, kur izvietot etiķetes, lai sniegtu patērētājiem informāciju par produktu un tā sastāvu.

Plastmasas pudeles šobrīd ir visplašāk izmantotais dzērienu iepakojuma veids. Lai gan plastmasas pudeles ir vieglas, atkārtoti lietojamas un caurspīdīgas, tādā veidā ļaujot redzēt gan pašu produktu, gan produkta daudzumu, ir vērts apdomāt, vai tās vajadzētu lietot ikdienā. Daļa no plastmasas pudelēm satur ķīmiskas vielas kā bisfenolu A (BPA), kas caur dzērienu var iekļūt mūsu organismā. Tiek uzskatīts, ka bērniņam no mātes organismā esošā BPA var rasties veselības traucējumi, kā arī BPA var cilvēkam veicināt sirds slimības, diabētu un izraisīt neiroloģiskus traucējumus. Savukārt, atkārtoti lietojot plastmasas pudeles, tās ir ļoti grūti pilnībā izmazgāt, līdz ar to tās kļūst par ideālu perēkli baktērijām, kā rezultātā ar ikdienas ūdens devu tiek uzņemts arī nevajadzīgs daudzums mikrobu.

Bundžiņas ir nākamais plašāk lietotais dzērienu iepakojums. Lielākoties tās izmanto gāzētiem dzērieniem, un pozitīvi ir tas, ka tās ir vieglas un 100% pārstrādājamas. Tomēr, tās lietojot, ir jāuzmanās no jau iepriekš pieminētā BPA, jo, lai gan dzērienu ražotāji arvien vairāk piedomā pie tā, lai viņu plastmasas pudeļu sastāvā nebūtu šī bisfenola, ar metāla bundžiņām vēl tā nenotiek – tas ir atrodams bundžiņu iekšējā klājumā, kas domāts, lai radītu barjeru starp produktu un bundžiņas metāli, tomēr diemžēl tas nedarbojas tikai kā barjera, bet arī rada negatīvas sekas mūsu organismā.

Tetrapakas kļūst par arvien populārāku iepakojumu, jo tās ir ērtas, viegli pielietojamas un nodrošina, ka produkts pēc iespējas ilgāk paliek svaigs un saglabā savu vērtību, liedzot mikrobu piekļuvi dzērienam. Tetra paku iekšpusi klāj plastmasa, kas nesatur BPA, un, kamēr vēl zinātnieki pēta, vai arī šajā plastmasā nav vielas, kas kaitētu mūsu organismā, to lietot ir drošāk nekā plastmasas pudeles vai bundžas.

Stikla pudeles ir senākais no dzērienu iepakojumu veidiem, tomēr tādēļ, ka tās ir smagākas un viegli plīstošas, tās ātri vien izkonkurēja jaunie, inovatīvie iepakojumi. Tomēr, neskatoties uz to, ka nokrītot tās sašķīdīs daudzos sīkos gabaliņos, stikla pudelēm ir vairāki pozitīvie aspekti – stikla pudeles ir necaurlaidīgas un ķīmiski neaktīvas, tādēļ tās neietekmē produkta kvalitāti, garšu vai smaržu, kā arī tās var viegli izmazgāt un lietot vēlreiz.

Izmantotā literatūra :

http://www.unesda.eu/lexikon/packaging-and-soft-drinks/

http://www.britishsoftdrinks.com/Soft-Drinks/Packaging

http://www.ethicalconsumer.org/ethicalreports/softdrinkssectorreport/packaging.aspx

http://www.livestrong.com/article/158674-which-plastic-containers-can-i-safely-use/

http://www.huffingtonpost.com/eric-holt-gimenez/bpa-food-cans_b_3493469.html

http://www.gpi.org/learn-about-glass/benefits-glass-packaging

Kā veicināt bērna ēstgribu?

/in , /by

Gandrīz ikkatram no mums ir nācies sastapties ar izvēlīgu ēdāju – vai nu mazotnē paši esam tādi bijuši, vai arī savās un apkārtējo mājās aug ķipars, kam ir ļoti konkrētas prasības ēdienam. Bērniem mēdz būt raksturīga samazināta apetīte un kāre tikai uz noteiktiem ēdieniem, tomēr vajadzētu pievērst uzmanību, lai bērna svars nebūtu zemāks par to, kāds ieteicams viņa augumam, kā arī apdomāt, vai ar uzturu tiek uzņemtas visas nepieciešamās uzturvērtības.

Viens no veidiem, kā veicināt bērna ēstgribu, ir pārliecināties, ka viņa ikdienā ir pietiekami daudz fizisku aktivitāšu. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, bērniem un jauniešiem vecumā no 5 līdz 17 gadiem vajadzētu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm 60 vai vairāk minūtes dienā. Sportošana ir process, kas bieži vien spēj radīt bērnos izsalkuma sajūtu.

Lai bērns uzņemtu nepieciešamās kalorijas, ēdot tikai nelielas porcijas, ēdienam ir jābūt kalorijām bagātam. Te gan nevajadzētu ķerties pie neveselīgiem našķiem, bet gan, piemēram, censties ēdienam pievienot veselīgas taukvielas kā avokado vai olīveļļu. Humuss un gvakamole, kuros var mērcēt dārzeņus vai pilngraudu sausiņus, ir viens no veidiem, kā panākt, ka bērns uzņem vairāk kaloriju, kā arī padarīt dārzeņu ēšanu bērnam interesantāku un bieži vien arī gardāku. Arī smūtiji ir visai iecienīts dzēriens bērnu vidū, un tos var padarīt kalorijām un vitamīniem bagātus, pievienojot gan vairāk taukvielu, gan dārzeņus un augļus.

Lai gan viedokļi dalās, tomēr pastāv uzskats, ka ir arī produkti, kas var veicināt bērnu ēstgribu. Piemēram, vairākos literatūras avotos ir minēts, ka garšaugu izmantošana ir veids, kā gan padarīt ēdienu aromātiskāku, gan uzlabot bērna apetīti. To starpā ir minēts rozmarīns, dažādas mētras (piemēram, piparmētra), estragons, timiāns, kā arī ķimenes, fenhelis un ingvers. Arī kanēlis tiek minēts starp dabīgajiem ēstgribas veicinātājiem. Uzskata, ka apetīti var uzlabot arī spināti, rukola, biešu lapas, pavasara brokoļi, cigoriņi, kressalāti, dārza kāposts, lapu kāposts un ūdenskrese, jo tie veicina gremošanu. Savukārt cinks ir minerālviela, ko citreiz saista ar ēstgribas veicināšanu, tādēļ būtu vērtīgi uzturā iekļaut ēdienus, kas bagāti ar cinku – zemesriekstu sviestu un pašus zemesriekstus, austeres, garneles un krabjus, kā arī sarkano un mājputnu gaļu.

Raksta autore topošā uztura speciāliste Linda Bauere, OnPlate uztura speciālistu asistente

Izmantotā literatūra :

http://oureverydaylife.com/list-herbs-foods-stimulate-childs-appetite-24233.html

http://health.howstuffworks.com/wellness/natural-medicine/home-remedies/home-remedies-for-poor-appetite.htm

http://www.drgreene.com/tips-helping-underweight-kids-parents/

http://www.livestrong.com/article/214074-how-to-increase-appetite-in-an-underweight-child/

http://www.livestrong.com/article/533077-appetite-stimulant-foods/