Vai grūtniecēm ir nepieciesami papildus vitamīni ?

Folskābe ir ūdenī šķīstošs vitamīns, kas uzsūcas tievajā zarnā, bet aktīvā forma veidojas aknās. Nelielā daudzumā folijskābi sintezē arī zarnu mikroflora. Folijskābes lietošana pirms grūtniecības un grūtniecības pirmajā trimestrī par 70% mazina iedzimtas nervu sistēmas anomālijas bērnam – mugurkaula šķeltni, kā arī iedzimtas sirdskaites, urīnceļu anomālijas, sejas un žokļu defektus (augšlūpas un aukslēju šķeltni) un kuņģa vārtnieka stenozi. Vajadzīgo folskābes daudzumu ir grūti uzņemt tikai ar uzturu, tāpēc papildus jālieto arī folskābes preparāti. Folskābe atrodama arī pārtikas produktos, tieši zaļajos produktos – kāpostos, salātos, pētersīļos, spinātos, Briseles kāpostos, brokoļos, zirņos, sparģeļos. Vēl tā ir pupās, bietēs, ziedkāpostos. Folskābe ir atrodama arī pilngraudu produktos, apelsīnos, ābolos, kartupeļos.

 PAPILDUS JĀLIETO 400 μg Folskābes/d līdz pilnai 12. grūtniecības nedēļai

Dzelzs – grūtniecības laikā topošās māmiņas asins tilpums palielinās par apmēram 35% un attiecīgi pieaug arī dzelzs patēriņš. Vēlākā grūtniecības posmā, augot placentai, tas palielinās līdz pat trīs reizēm. Savukārt pašā beigu posmā mazulim mammas puncī ir ne tikai jāaug un jāattīstās, bet arī jāuzkrāj noteiktas dzelzs rezerves, kas būs nepieciešamas pēc dzimšanas. Dzelzs deficīta anēmija grūtniecības pirmajā un otrajā trimestrī dubulto priekšlaicīgu dzemdību risku un par trīs reizēm palielina varbūtību, ka jaundzimušais būs ar mazu svaru. Dzelzs deficīta rezultātā veidojas arī nosliece pirmā mūža gadā attīstīties anēmijai, tomēr nav īpaši paaugstināts augļa attīstības traucējumu risks.

Dzelzi saturoši preparāti – jālieto tikai indikāciju gadījumā

 

JODS ir vitāli nepieciešams elements, ko uzņem ar dažādiem pārtikas produktiem un kurš deponējas vairogdziedzerī, kur tas nepieciešams vairogdziedzera hormonu biosintēzei; Sievietēm periodā pirms grūtniecības iestāšanās, grūtniecības laikā un bērna zīdīšanas periodā jāuzņem joda dienas deva – no 150 līdz 250 µg/dienā, sākot no perioda pirms grūtniecības iestāšanās, visas grūtniecības laikā un līdz bērna ekskluzīvas zīdīšanas beigām, tādēļ visbiežāk nepieciešams atbilstošās devās nozīmēt vitamīnu preparātus, kas satur aktīvo vielu – kālija jodīdu; Joda uzņemšana grūtniecības laikā ir nepieciešama mātes vairogdziedzera hormonu sintēzei, kas savukārt ir nepieciešami augļa centrālās nervu sistēmas attīstībai un attiecīgi arī normālai bērna nervu sistēmas attīstībai; Vairogdziedzera hormoni nodrošina augļa un bērna centrālās nervu sistēmas programmētu un koordinētu attīstību, līdz ar to joda deficīts ir viens no attīstības un mentālo traucējumu novēršamajiem cēloņiem;

Joda preparāti 100–150 μg /d     Vai jodētās sāls lietošana uzturā

 

Kalcijs nepieciešams galvenokārt pilnvērtīgai kaulu un zobu augšanai. Tas piedalās nervu un muskuļu darbības regulēšanā, asinsrecē, fermentatīvos procesos, augļa smadzeņu attīstībā. Vēl kalcijs nepieciešams sievietes kaulu sistēmas stiprināšanai un bērna kaulu sistēmas attīstībai. Nepietiekams kalcija daudzums grūtnieces organismā biežāk kaitē viņai pašai, nevis mazulim, jo mazulis sev nepieciešamo devu paņem no mātes organisma. Kalciju ar uzturu vajadzētu uzņemt tik daudz, lai pietiktu abiem. Parasti kalcija trūkums grūtniecei pasliktina zobu, matu, nagu veselību, kā arī var izraisīt osteoporozi un citas slimības. Tā uzsūkšanos organismā kavē parmērīga sāls un kafijas lietošana! Skābpiena produkti, kā siers, piens, biezpiens, jogurts, kefīrs, paniņas, ir vērtīgākais kalcija avots. Tomēr tas ir arī riekstos (Brazīlijas rieksti, zemesrieksti, lazdu rieksti un mandeles), dārzeņos – puravi, brokoļi, zaļie lapu salāti, kāposti, pupiņas.

Ja uzturā ir piena produkti, tad papildus uzņemt nav nepieciešamības.

 

D vitamīna piegāde auglim ir pilnībā atkarīga:  no mātes vit. D seruma līmeņa, jo tas šķērso placentu ar gradientu 0,6-0,7 no mātes līmeņa. Ir būtiski nodrošināt nepieciešamo vit. D līmeni mātei, kas nosedz viņas pašas vajadzības un augļa vajadzības.

Papildus D vitamīns 800 SV/d

Omega-3 taukskābes ir centrālās nervu sistēmas celtniecības materiāls, tāpēc tās ir tik nepieciešamas normālai smadzeņu, nervu un acs tīklenes attīstībai. Mazuļa gaidīšanas laikā auglis patērē ļoti daudz EPS un DHS taukskābes no mātes organisma, tādēļ pieprasījums pēc omega-3 taukskābēm šajā laikā ir palielināts. Visnozīmīgākā loma tām ir tieši pēdējos 3 grūtniecības mēnešos un pirmajos sešos mazuļa dzīves mēnešos. Vienīgais veids, kā māmiņa var nodrošināt savu vēl nedzimušo bērniņu ar šim nozīmīgajām taukskābēm, ir papildus uzņemot omega-3 kapsulas.

 

 

Gatavojamies pavasarim – sākam skriet! Svarīgi neaizmirst arī par ēšanas paradumiem

Skriešana ir vieglas intensitātes slodze, kur puse enerģijas nāk no muskuļu glikogēna aerobas šķelšanas, otra puse enerģijas, savukārt, no glikozes un taukskābēm, kas cirkulē asinīs.  Respektīvi, lai fiziska slodze būtu efektīva, vajag pareizi sagādāt organismam visas nepieciešamas uzturvielas.

Vai pareizi skriet no rīta tukšā dūšā?

No rīta pamostoties ogļhidrātu rezerves lielā mērā pa nakti ir iztukšojušās, naktī darbojoties visiem organisma uzturēšanas un atjaunošanas procesiem. Liela kļūda ir uzskatīt, ka skriešana tukšā dūšā veicina tauku dedzināšanu, jo ja neapgādā organismu ar glikozi, rodas risks, ka sāksies muskuļu masas katabolisms, nevis taukaudu katabolisms. Lai tauki „dedzinātos” vajag ogļhidrātu klātbūtni. Svarīgs ir skrējiena ilgums un intensitāte. Ja rīta skrējiens ir tikai 20-30 minūtes, tad droši var skriet ar tukšu vēderu, taču, ja ir paredzēts nopietns treniņš, tad ar “tukšu vēderu” jeb bez papildus enerģijas devas no skriešanas nekas labs nesanāks.

 

Ko tad ēst pirms skriešanas?

 Ja treniņš plānots ļoti agri no rīta, ogļhidrāti jāuzņem iepriekšējā vakarā, bet no rīta tikai mazliet ogļhidrātu. Piemēram, puse banāna, viens ābols, vai nepilna glāze sulas. Ja plānots noskriet 5 km distanci, pietiks ar vieglu uzkodu, piemēram, kādu augli, maizes šķēli vai sulas glāzi.

Savukārt gatavojoties maratona distancei, nozīmīgi ir 4 stundas pirms treniņa uzņemt 150-200g ogļhidrātu.

Dienā, kad ieplānots treniņš, sāc rītu ar pilgraudu pārslu biezputru, kas sniegs enerģiju un spēku. Pēdēja ēdienreize jāietur aptuveni 2-4 stundas pirms treniņa. Tai jābūt viegli sagremojamai, ogļhidrātiem bagātai un ar samazinātu taukvielu daudzumu.

SVARĪGI!  skriešana ar pilnu vēderu var izraisīt gremošanas traucējumus, sliktu dūšu un vemšanu.

Kad un ko ēst pēc skriešanas?

Pēc ilga treniņa muskuļu un aknu glikogēna rezerves ir samazinātas, tās nepieciešams atjaunot pēc iespējas ātrāk, lai iegūtu enerģiju nākamajam treniņam. Glikogēna rezerves visefektīvāk var tikt atjaunotas 1 stundas laikā pēc treniņa, piemēram, izdzerot kokteili, kas sastāv no 200 ml piena, 200 ml jogurta un banāna un satur apmēram 55g ogļhidrātu. Savukārt pēc tam skrējējam jāieplāno ēdienreize ar augstu ogļhidrātu saturu.

Pēc treniņa strauji jāatjauno organismā iztērētā enerģija glikogēna veidā – uzņem produktus, kuri satur daudz vienkāršo ogļhidrātu. Pēc treniņa iesakām remdēt izsalkumu ar augļu kokteili vai musli batoniņu.

Lai maksimāli sasniegt treniņu labvēlīgo efektu (spēka pieaugumu, enerģijas pieplūdumu, vielmaiņas intensitātes pieaugumu, muskuļu blīvumu, ķermeņa slaidumu) vajadzētu kaut ko apēst uzreiz pēc treniņa, pirmajās 20 minutēs. Uzreiz pēc treniņa, organismā tiek atvērts tā saucamais anaboliskais logs, olbaltumvielu un ogļhidrātu patēriņam. Tieši pēc treniņa ir tas maģiskais laiks, kad apēstie ātrie ogļhidrāti* strādā mūsu labā. Visi ogļhidrāti un olbaltumvielas, ko Jūs apēdīsiet pēc treniņa “aizies” muskuļu atjaunošanā, enerģijas rezervju atjaunošanā un muskuļu masas pieaugumam, BET NE taukos. Es pēc treniņa neiesaku uzturā iekļaut taukus saturošus produktus. Protams, liela daļa olbaltumvielu saturošie produkti saturēs arī taukus, tāpēc izvēlēties, tos kuros tauku saturs ir minimāls.

Ko ēst vakaros?

Vakarā ēdienam jābūt vieglam, bet ogļhidrātus un olbaltumvielas saturošam. Tas var būt, piemēram, dārzeņu sautējums ar liesu gaļu vai biezpiens ar jogurtu. Labāk būtu ēst vismaz 1,5 stundas pirms nakstmiera. Ēšana vēlu vakarā pirms miega patiešām ir slodze organisma gremošanas sistēmai un traucē pilnvērtīgai atpūtai, jo organismam jātiek galā ar uzņemto ēdienu.

 

Veselīgs uzturs, regulāras ēdienreizes un pareiza, organismam pielāgota slodze ir atslēgas vārdi ne tikai sekmīgam sagatavošanās procesam un veiksmīgam startam maratonā, bet arī vispārīgi veselīgam dzīvesveidam. Ir vadlīnijas, kas jāievēro visiem, tomēr uztura plāns un treniņu slodze ir individuāli jāpiemēro katram atsevišķi.

 

 

Kā iemācīt bērnam ēst veselīgi ?

Visiem vecākiem aktuāls ir jautājums, kā panākt, lai bērns dzer ūdeni, nevis saldinātus dzērienus, lai ēd dārzeņus un citus veselīgus produktus, nevis prasa čipsus, šokolādi un citus saldumus. Svarīgākais faktors kas ietekmē bērna ēšanas paradumus ir veselīgas ēšanas tradīcijas ģimenē, pat ja bērns ārpus mājas nobaudīs čipsus un kolu, viņam pat prātā neienāks, ka viņš līdzīgas lietas var dabūt arī no vecākiem – ģimenē tas vienkārši nav pieņemts. Ļoti svarīga ir arī galda kultūra, ēdienreižu ievērošana un „neknakstīšanās” ēdienreižu starplaikos.

 

Paņēmieni, kuri palīdz vecākiem ietekmēt bērna ēšanas paradumus:

  1. Patīkama emocionālā atmosfērā ēšanas laikā.
  2. Izmantot savu fantāziju un izdomāt aizraujošas leģendas par ēdienu, ko piedāva bērniem. Piemēram, pateikt, ka šo gardo sviestmaizi ēd kosmonauti kosmosa kuģī un tā palīdz būt stipriem un izturīgiem. Tomāti un redīsi ir nepieciešami elementi, kad atrodaties kosmosā u.t.t. Leģendas varbūt visdažādākās, galvenais, lai bērniem šīs leģendas aizrautu un būtu interesanti.
  3. Iesaistiet bērnus ēdiena gatavošanā. To var sākt darīt jau veikalā izvēloties pārtikas produktus. Uzticiet bērniem virtuves darbus, protams, izvēloties atbilstošu sarežģītības pakāpi, atkarībā no vecuma. Bērniem ļoti patīk, ja viņiem uztic svarīgas lietas, jo tad viņi jūtas nozīmīgi, svarīgi. Ja atļausiet bērniem eksperimentēt virtuvē, visticamāk, bērni ziņkārības pēc pagaršos pašu pagatavoto ēdienu.
  4.  Nav vajadzības bērniem gatavot īpašu, speciālu pārtiku, jo no gada vecuma bērns var pilnvērtīgi ēst no vecāku galda, protams ar nosacījumu, kā vecāki ievēro veselīgus uztura principus. Kā arī, ieteicams, lai bērns sēž kopā ar vecākiem, nevis pie atsevišķa galdiņa.
  5. Bērniem spiest ēst konkrētus produktus nevajadzētu, bet tomēr jābūt pietiekoši neatlaidīgiem. Piedāvājot pagaršot jaunu produktu, var izdomāt atlīdzības sistēmu. Piemēram, pateikt „Ja Tu apedīsi brokoļus desmit reizes – mēs aiziesim uz jauno multiplikācijas filmu, svētdien”. Tādā veidā bērnam vairākas reizes nāksies pagaršot brokoļus un pēc kāda laika, tas vairs nebūs nekāds jauns produkts, garšas receptori pieradīs. Neiesaku kā apbalvošanu izmantot saldumus, vai kādu citu pārtikas produktu.
  6. Visslabākais veids kā iemācīt bērnam ēst veselīgi ir caur rotaļām un spēlēm. Spēle ir vissefektīvakais izziņas veids pirmsskolas vecuma bērniem un maziem bērniem.
OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Vai tiešām brokastis ir svarīgākā ēdienreize? Ja tu neēd brokastis tad esi neveselīga dzīvesveida piekritējs un agri vai vēlu iedzīvosies liekajos kilogramos?

Manuprāt, tas ir kārtējais uztura mīts par to, ka brokastis ir kaut kāda “īpaša” ēdienreize. Populārs ir mīts, ka izlaižot brokastis mums palielināsies ēstgriba un līdz ar to pieaugs svars. Kaut gan daudzos pētījumos ir noskaidrota korelācija starp brokastu neēšanu un palielinātu svaru vai adipozitāti, taču to var izskaidrot ar to, ka tie cilvēki, kas izlaiž brokastis mazāk seko savai veselībai kopumā.

Interesantu atklājumu uzrādīja pētījums (randomizēti kontrolēts), kas tika publicēts 2014. gadā, pētījuma grupa bija 283 cilvēki ar lieko ķermeņa svaru vai adipozitāti. Zinātnieki pētīja vai atšķiras svars tiem, kas izlaiž brokastis ar tiem kas regulāri brokasto.

Pēc 16.nēd. ilgstoša perioda atklājās, ka nav svara atšķirības starp pētījuma grupām – brokastotājiem un nebrokastotājiem.

Šajā pētījumā pierādījās, ka nav nozīmes vai Jūs ēdat brokastis vai neēdat, Jums tāpat varbūt liekais svars citu iemeslu dēļ.

Bērni un pusaudži

Pētījumi par bērniem un pusaudžiem pierāda,ka brokastis ir īpaši svarīga ēdienreize jaunai paaudzei, jo tiem bērniem, kas ēd brokastis skolā ir labākie rezultāti (2).

Brokastis un svara zudums

Ir  arī vairāki pētījumi, kuru rezultātā tika pierādīts, ka cilvēki, kuri veiksmīgi samazināja svaru, ilgtermiņā tomēr mēdz ēst brokastis. (3).

Viedoklis:

Nav nekādas “maģijas”. Ir jāsaprot, ka brokastis ir viena NO ēdienreizem. Ne svarīgāka, ne īpašāka. Jāpielago ēdienreizes savam režīmam, savai dzīvei, individuāli. Nav jāēd brokastis, tāpēc ka ir jāēd. Ja no rīta neko negribas iesaku padzerties, bet ēst tikai tad, kad tiešām organisms to prasīs, pat ja paskatoties pulkstenī ir jau pienācis pusdienlaiks.

  1. http://ajcn.nutrition.org/content/early/2014/06/04/ajcn.114.089573.abstract
  2. http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0002822305001513
  3. http://ajcn.nutrition.org/content/82/1/222S.long

 

 

Ko ēst un dzert PĒC TRENIŅA?

Lai maksimāli sasniegt treniņu labvēlīgo efektu (spēka pieaugumu, enerģijas pieplūdumu, vielmaiņas intensitātes pieaugumu, muskuļu blīvumu, ķermeņa slaidumu) vajadzētu kaut ko apēst uzreiz pēc treniņa, pirmajās 20 minutēs. Uzreiz pēc treniņa, organismā tiek atvērts tā saucamais anaboliskais logs, olbaltumvielu un ogļhidrātu patēriņam. Tieši pēc treņina ir tas maģiskais laiks, kad apēstie ātrie ogļhidrāti* strādā mūsu labā. Visi ogļhidrāti un olbaltumvielas, ko Jūs apēdīsiet pēc treniņa “aizies” muskuļu atjaunošanā, enerģijas rezervju atjaunošanā un muskuļu masas pieaugumam, BET NE taukos. Es pēc treniņa neiesaku uzturā iekļaut taukus saturošus produktus. Protams, liela daļa olbaltumvielu saturošie produkti saturēs arī taukus, tāpēc izvēlēties, tos kuros tauku saturs ir minimāls.

Tātad jāatceras:

  • Ēst vajadzētu uzreiz pēc treniņa
  • Pēc treniņa ieteicams uzņemt ogļhidrātus (atjaunot enerģijas rezervus) un olbaltumvielas (muskuļu atjaunošanai)
  • Neēdam taukvielas
  • Nepieciešams uzņemt apmēram 500-600 ml ūdens vai cita dzēriena 2-3 stundas pirms fiziskās slodzes sākuma un 200-300 ml šķidruma 20 minūtes pirms fiziskās slodzes sākuma.
  • Obligāti jādzer arī treniņu laikā. Ilgstošas fiziskas slodzes laikā regulāri – ar 15-20 min intervālu – jāuzņem 150-350 ml ūdens.
  • Nebūtu ieteicams pēc treniņa dzert kofeīnu saturošus dzērienus. Pagaidiet aptuveni 2 stundas un tad varat to darīt droši.

P.S. Ieteikums visiem, kam rūp sava figūra: īstais, maģiskais laiks, kad saldumi (ogļhidrāti ar augsto glikēmisko indeksu*) tiešām ir pat ieteicamie ir PĒC TRENIŅA!

Produkti ar zemu Gl (piemēram, pilngraudu maize) organismā sadalās lēni, nodrošinot stabilu enerģijas pieplūdumu un līdzsvarotu cukura līmeni asinīs. Savukārt produkti ar augstu Gl (piemēram, baltmaize) šķeļas ātrāk, izraisot strauju glikozes līmeņa pieaugumu.

Kas tad īsti ir trans taukskābes? Un vai tiešām velns ir tik melns kā viņu mālē?

Nepiesātinātās taukskābes ir taukskābju molekulas, kas satur vismaz vienu dubultsaiti. Tās var iedalīt kā cis (izliektas formas) vai trans (taisnas formas) – to nosaka dubultsaites struktūra molekulā. Visvairāk nepiesātināto tauku uzturā pastāv cis formā, tomēr neliela daļa ir sastopama trans formā. Trans taukskābes pārtikas produktos rodas no trim galvenajiem avotiem:

  • Baktēriju izraisīta nepiesātināto taukskābju pārveidošanās atgremotājdzīvnieku (piemēram, govju un aitu) gremošanas orgānos (līdz ar to trans taukskābes nokļūst šo dzīvnieku taukos, gaļā un pienā);
  • Augu eļļu rūpnieciska hidrogenēšana vai sacietināšana, lai ražotu margarīnus un tauku pastas; Ikdienā mēs hidrogenētus augu taukus sastapsim plašā klāstā konditorejas izstrādājumos (cepumos, kūkās utt), margarīnā, krējuma, siera u.c. izstrādājumos, dažādos saldumos, našķos u.c. Ļoti plaši sastopami!
  • Tauku karsēšana, pārtikas produktu cepšana eļļā augstā temperatūrā! Ikdienā visbiežāk uzņemsim ēdot tā saucamo „Fast food”.

 

Sirds slimības

Daudzi pētījumi pierāda, ka trans taukskābes, tāpat kā piesātinātās taukskābes paaugstina „sliktā” holesterīna līmeni asinīs, tādējādi palielinot koronārās sirds slimības risku. Bet atšķirībā no piesātinātajām taukskābēm, trans taukskābes samazina „labā” holesterīna līmeni un paaugstināta asins triglicerīdu līmeni, kas ir saistīts ar paaugstinātu koronārās sirds slimības risku.

Tātad līdzvērtīgs daudzums (vienā gramā) trans taukskābju var palielināt koronārās sirds slimības risku vairāk, nekā piesātinātās taukskābes.

Uzņemiet pēc iespējas mazāk!

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) ir uzsver, ka trans taukskābes palielina sirds slimību risku, un šā iemesla dēļ trans taukskābju uzņemšana no visiem avotiem jāsaglabā pēc iespējas zemāka. Pārtikas ražotājiem ir jāturpina trans taukskābju aizstāšana pārtikas produktos ar citiem tauku veidiem.

Avots: www.eufic.org

Zelta standarts pārtikas alerģiju objektīvai diagnostikai! Alergēnspecifiskie testi? Vai tie ir informatīvi?

Ļoti bieži gadās situācijas, kad cilvēki uzskata, ka viņiem, vai viņu bērniem ir alerģija, BET patiesībā, nav pamatojuma šādai diagnozei; Tādēļ arī Latvijas Diētas un Uztura speciālistu asociācija uzaicināja bērnu alergoloģi Regīni Pakalni, kas ieviesa arī mums daudz lielāku skaidrību par pārtikas alerģijām.

Apkopoju dažus faktus no viņas lekcijas:

Alerģija ir imunoloģiska rakstura izmainīta reakcija pret pārtiku. Bet visas pārējas izmainītas reakcijas pret pārtiku saucās pārtikas nepanesamības. Piemēram laktozes nepanesamība, kad trūkst fermenta, kas šķeļ laktozi.

Pārtikas alergēni

Ir zināmi ap 170 pārtikas produkti, kas var radīt IgE mediētas alerģiskas reakcijas. Biežākie pārtikas alergēni ir govs piens, olas, rieksti, zemesrieksti, kvieši, soja, zivis un vēžveidīgie. Zīdaiņa vecumā galvenie pārtikas alergēni ir govs piens un vistas ola.

Apmēram 15% zīdaiņu novēro izmainītas reakcijas pret govs pienu, taču govs piena alerģiju sastop tikai 1-7,5% zīdaiņu

Ļoti bieži tiem, kam novēro reakciju uz govs pienu iesaka uztura lietot kāzas pienu, BET! krustotas alerģiskas reakcijas ar kazas pienu sastop (80%) un ar sojas pienu (15 – 17,3%) gadījumos! Tādēļ kazas piens nevar būt alternatīva (80%).

Alerģija pret olu sastopama apmēram 1,6% bērniem līdz 2 gadu vecumam. Daudzi pētījumi norāda uz to, ka alerģija pret olu ir biežākā pārtikas alerģija bērniem ar atopisko dermatītu

Alergēnspecifiskie asins testi

Mūsdienas jebkurš cilvēks var pats aiziet uz laboratoriju un uztaisīt dārgas analīzes, kurās visticamāk būs kādas novirzes. Rezultatā Jūs iegūstat  ļoti daudz analīzes, stresu, iztērētu milzu naudu, bet pie skaidrības īsti tikuši neesat. Tagad fakti par alergēnspecifiskiem testiem no dakteres Regīnas Pakalnes lekcijas:

IgG4 nav rekomendēts pārtikas alerģiju diagnostikā un tam ir vairāki iemesli:

  • uztura specifiskie IgG4 norāda nevis uz pārtikas alerģiju vai nepanesību, bet gan uz fizioloģisku imūnās sistēmas atbildi uz uztura komponentiem
  • IgG4 koncentrācija starp šķietami veseliem cilvēkiem svārstās ļoti plašās robežās (no 0,01 līdz 1,4 mg/mL)
  • IgG4 līmeņa pieaugums ir saistīts ar tolerances attīstību pret konkrētu alergēnu.

IgG, IgG1, IgG4  – Šo Ig noteikšana veicina neprecīzu uztura alerģiju diagnostiku! Tie netiek rekomendēti pārtikas alerģiju diagnostikā!

 

Specifiskā IgE noteikšana

  • Norāda uz organisma sensibilizāciju
  • Noder tūlītēju, IgE-mediētu alerģisku reakciju atpazīšanai
  • Nenorāda alerģijas smagumu
  • Šo testu var izmanot antihistamīna preparātu lietošanas laikā, bojātas ādas gadījumā

Zelta standarts IgE un ne-IgE mediētu pārtikas alerģiju objektīvai diagnostikai ir pārtikas provokācijas tests! (īpaši dubultakls placebo kontrolēts tests).

Šis ir vienīgais tests, ar kura palīdzību var apstiprināt vai izslēgt pārtikas alerģiju pacientam, kā arī noteikt, vai pacients drīkst atsākt uzturā lietot pārtikas produktu, pret kuru agrāk konstatēta alerģija. Pacientu uz pārtikas provokācijas testu nosūta alergologs, kurš izlemj par provokācijas testa nepieciešamību un vienlaikus nosūta pacienta pieteikumu formu Bērnu slimnīcas alergologiem. Pirms šī testa vismaz vienu mēnesi ir jāievēro stingra izslēgšanas diēta, kuras laikā pacients uzturā nedrīkst lietot pārtikas produktu, ar kuru paredzēts provokācijas tests. Pēc statistikas datiem pasaulē apmēram 15% cilvēku uzskata, ka viņiem ir pārtikas alerģija, taču, pielietojot pārtikas provokācijas testu, pārtikas alerģijas diagnoze tiek apstiprināta tikai apmēram 1%. Veikto pārtikas provokācijas testu rezultāti Bērnu slimnīcā liecina, ka pacientiem pārtikas alerģijas diagnoze biežāk tiek izslēgta, nevis apstiprināta.

„Doktora” desas uztura speciālista skatījumā

Pirmkārt uzreiz gribas pateikt, ka bez doktor desām iztikt var, un ļoti labi var. Bet ja tomēr gribas iekļaut doktora jeb vārīto desu savā ēdienkartē, it īpaši savu bērnu ēdienkartē, tad ieteikšu bišķin uzmanīgāk izpētīt etiķetes.

LV Standarta nav !      

Tātad, sākšu ar to ka Latvijā nav standarta desām ar nosaukumu „doktora” – jebkuru vārīto desu ražotājs var nosaukt par doktordesu. Līdz ar to pat ja desa ir ražota no  zemas kvalitātes putnu gaļas atgriezumiem un sojas, tā var saukties doktordesa.

Vai doktora desa ir kaitīga veselībai?

PVD inspektē KATRU ražotāju, pārbaudot to, kas ir ielikts produktā, kāda ir šo izejvielu izsekojamība, vai ievēro produkta receptūru. Skatās, lai produktiem būtu veikti mikrobioloģiskie un ķīmiskie izmeklējumi, vai ir noteikti precīzi derīguma termiņi. Doktordesas, runājot inspektoru vārdiem, tiek ražotas atbilstoši nekaitīguma prasībām. Tātad – ēdot desas, saindēties nevar. BET NEKĀDU labumu zemas kvalitātes desa mūsu veselībai nedod, tad jautājums, kāpēc šādu produktu vispār ir jāēd? Vai ir vajadzīgs mūsu organismam šīs garš saraksts ar e-vielām un vistu cīpslām? Noteikti nē.

Doktora desas vēsture un pirmā receptūra

  1. gadā, Krievijā tika izstrādāta receptūra un ražošanas tehnoloģijā

Nosaukumu doktordesa (krievu val. Докторская ) ieguvusi, pateicoties produkta rašanās apstākļiem un pasniegšanas vietai – slimnīcām, no vārda dakteris jeb doktors. Sākotnēji tā bija domāta pacientiem ar novārdzinātu organismu un kuņģa problēmām – kā viegla un diētiska barība ar zemu tauku saturu.

Receptūra – Pēc pirmajiem PSRS standartiem doktordesu ražošanas uz 100 kilogramiem doktordesas bija jābūt: 25 kg atcīpslotas liellopa gaļas, 3 kg vistu olu vai olu dzeltenumu, 2 kg govs piena ar augstu vai pazeminātu tauku saturu. Garšvielu un citu izejvielu daudzums gramos uz 100 kg nesālītas, jēlas desas masas: 2090 g sāļu, 7,1 g nātrija nitrāta (pazīstams arī kā konservants E251), 200 g cukura vai glikozes un 50 g muskatrieksta vai kardamona. Gaļas saturam bija jābūt ne mazāk par 90 %.

 

Kas ir mehāniski atdalīta vistas gaļa?

Mehāniski atdalīta gaļa ir samalts karkass kopā ar cīpslām u.c. atkritumiem, kuri pēc tam izspiesti cauri sietam, lai tādējādi atdalītu kaulu krikumus. Izmanto vistas gaļu, jo cūku un liellopu gaļu šādi “atkaulot” cilvēku pārtikas patēriņam jau kādu laiku ir aizliegts.

Kas ir cūku ādas emulsija ?

Tā ir smalki malta cūku āda kopā ar tauku slāni. Recepte: Ūdens+ āda+ cūku tauki un tad visu sakuļ kopā = holesterīna sprādziens J

Kādas E-VIELAS var atrast desā?

Garšas pastiprinātāji (E 600 – E 699) Pārstrādājot produktus, to dabiskais aromāts samazinās, tāpēc tiek pievienoti skābinātāji, saldinātāji un garšas pastiprinātāji, kuri pastiprina citu vielu garšu. Mūsu organisms tikai priecāsies, ja produkts būs brīvs no šiem garšas uzlabotājiem!

Populārakais Pārstāvis – E 621 jeb nātrija glutamāts

Krāsvielas (E100 – E199) Izmanto, lai iekrāsotu bezkrāsainus produktus, ja gaļas ir maz, vairāk ir soja un milti, kam nav sārtā toņa.

Konservanti (E200 – E299) Izmanto derīguma termiņa pagarināšanai.

Populārakais Pārstāvis – E 250 Nātrija nitrīts

Antioksidanti, skābuma regulētāji (E300 – E399) Aizsargā produktus pret skābekļa iedarbību: kavē skābšanu, neļauj sarūgt.

Emulgatori, biezinātāji, saldinātāji un stabilizētāji (E400 – E499) Saglabā produktu konsistenci
Skābuma regulētāji (E500 – E599) vielas, kas maina vai regulē pārtikas produkta skābumu vai bāziskumu.

Vai ir desas bez e-vielām?

Ir, piemēram SIA “ĀMA” Doktora desa cena par kg ~ 6,97 euro, sastāvā NAV e-vielas vispār.

 

Saaukstēšanas – uztura speciālistes padomi!

  1. Šķidruma uzņemšana

Vīrusa infekcijas koncentrāciju asinīs vislabāk var mazināt, uzņemot šķidrumu.  Ja slimības laikā dzer maz, asinīs veidojas arvien lielāka vīrusa infekcijas koncentrācija. Tāpēc pastāv dažādu komplikāciju un slimības saasinājuma risks. Vīrusu laikā ieteicams dzert tējas, kurām piemīt sviedrējoša un pretiekaisuma iedarbība (liepziedu, aveņu vai kazeņu augļu un lapu u.c. tējas), pēc tam sasegties un izsvīst, tādejādi caur sviedriem izvadot vīrusa radītos toksīnus.

  1. Produkti kurus būtu ieteicams iekļaut uzturā

C vitamīns veicina interferona izstrādi organismā, kas darbojas vīrus iznīcinoši. Ziemā C vitamīna daudzums kāpostos ir 30-40 mg /100 g. Ļoti daudz C vitamīna ir kivi – 70-100 mg/100 g, vēl vairāk saldajos piparos – 140 mg/100 g. Bet visbagātākie ar C vitamīnu ir mežrozīšu augļi – svaigie satur 1200-1500 mg /100 g, žāvētie 200-400 mg /100 g.

Ja jums nav izdevies izsargāties no saslimšanas, tad, līdzko jūtiet pirmos slimības simptomus, 3 dienas pēc kārtas uzņemiet pastiprinātu devu C vitamīna (1 g un vairāk). Šāda deva C vitamīna slimību spēj iznīcināt. Pēc tam jāpāriet uz parasto vitamīnu devu.

Ar beta karotīnu bagātus produktus: ķirbjus, burkānus, brokoļus, persikus un aprikozes utc. Beta karotīns organismā pārveidojas par A vitamīnu, tas tāpat kā C vitamīns ir ļoti spēcīgs antioksidants, kas pasargā organisma šūnas no bojājumiem, ko izraisa apkārtējā vidē kaitīgas vielas, līdz ar to šūnas var turpināt normāli darboties un organisms ir pasargāts no slimību rašanās.

Produktus, kas bagāti ar – cinku: zivis un citas jūras veltes, gaļa, it īpaši putnu gaļa, olas, piens, siers, pākšaugi, graudi un graudaugu produkti. Cinks veicina organisma aizsargmehānismu darbību, līdz ar to organisms spēj spēcīgāk pretoties saaukstēšanās slimībām.

Produktus, kas satur probiotiskos mikroorganismus: dažādi piena produkti (kefīrs, jogurts, u.c.), kas satur dzīvas „labās” baktērijas, tās visbiežāk ir dažādas bifidobaktēriju vai laktobaktēriju kultūras, kas stiprina imunitāti. Probiotiskie mikroorganismi ne tikai stimulē imūnsistēmas darbību, bet arī piedalās dažu vitamīnu sintēzes procesā organismā, iesaistās kaitīgo vielu atindēšanas procesos un dažādos vielmaiņas procesos.

Ar omega-3 taukskābēm bagātus produktus: zivis. Omega-3 taukskābes organismā darbojas līdzīgi probiotiskajiem mikroorganismiem, tās palielina organisma aizsargspējas, stimulējot citokīnu sintēzi. Citokīni piedalās imūnās atbildes nodrošināšanas procesā.

Antioksidantus, saturošos produktus

Ar antioksidantu darbību visvairāk tiek saistīti C, E vitamīni un beta karotīns, kā arī minerālviela selēns.   Augļi un īpaši ogas satur lielā daudzumā antioksidantus. Zemenes, avenes, mellenes, dzērvenes, upenes, jāņogas un kazenes ir raksturīgākās ogas mūsu reģionā. Vislielākā antioksidantu koncentrācija ir dzērvenēs, mellenēs un kazenēs, daudz neatpaliek arī āboli un žāvētie augļi. Antioksidantus lielākā daudzumā satur violeti-zili-sarkani-oranžās nokrāsas augļi.

No žāvētajiem augļiem visvairāk antioksidantus satur plūmes, dateles, vīģes un rozīnes. Pērkot žāvētos auļus, uzmanība jāpievērš pievienotā cukura daudzumam un porcijas apjomam, jo žāvējot augļus, to apjoms samazinās. Ja netiek pievērsta uzmanība porcijas apjomam, tad viegli uzņemt lielāku kaloriju daudzumu nekā būtu nepieciešams. Gandrīz tikpat vērtīgas kā svaigas ogas ir arī saldētās, tādā veidā iespējams uzņemt svarīgās ogās esošās vielas arī ziemā.

Kas vērtīgs melnajā ķiplokā?

Tas ir ķiploks, kurš piedzīvojis fermentācijas procesu, kas ilgst apmēram mēnesi. Fermentācijas procesā tiek likvidēta ķiplokam raksturīgā asā smarža un garša. Melnā ķiploka garša ir salīdzināma ar žāvētu augli – jūtamas dateles, sojas mērce, patīkams saldums un pikantums, balzāmetiķa pieskāriens.
Melno ķiploku lieto izsmalcinātu biezeņu un mērču pagatavošanā. Gatavo sviestu ar piedevām, pievieno picām, rīsu un pupiņu ēdieniem. Melnais ķiploks tāpat labi saskan ar sēnēm, tomātiem, sieru, čili pipariem, ingveru, baziliku, koriandru, trifelēm un sezama eļļu. Lieliski papildina arī dažādus gaļas un zivju ēdienus. Melnie ķiploki ir ļoti populāri dažādu Āzijas valstu virtuvēs.

Taču melnais ķiploks ir ne tikai kulinārijas brīnums, bet arī ļoti vērtīgs veselībai. Antioksidantu skaits melnajā ķiplokā ir gandrīz trīsreiz lielāks, nekā baltajā.
Fermentācijas procesa laikā allicīns (viela, kas ķiplokam dod raksturīgo smaržu) pārvēršas S-alil-cisteīnā – ūdenī šķīstošā antioksidantā, kuru organismam ir viegli uzņemt. S-alil-cisterīns, samazina holesterīna līmeni un, tiek uzskatīts, ka samazina ļaundabīga audzēja rašanās risku.
Melnā ķiploka uzlējumu iesaka saaukstēšanās gadījumos, lieto lai stiprinātu asinsrites sistēmu.