Vai augļu cukurs – fruktoze ir veselīga?

Fruktoze ir vienkāršais cukurs – monosaharīds, kas dabā sastopama daudzos augos – dažādos augļos, dārzeņos, graudaugos un citur. Bieži vien tā ir saistītā veidā ar glikozi, kopā veidojot saharozi, kas mums pazīstama kā galda cukurs. Fruktoze ir pazīstama kā augļu cukurs, jo augļos tās saturs ir salīdzinoši lielāks kā citos dabas produktos.

Tīrai fruktozei piemīt izteikti salda garša – tā ir gandrīz divas reizes saldāka kā saharoze un medus, tāpēc tā nepieciešama mazākos daudzumos, lai panākto vēlamo salduma pakāpi. Fruktozes glikēmiskais indekss ir mazāks nekā glikozei (fruktoze – 19, glikoze – 100, saharoze – 65), kas nozīmē, ka tā izraisa mazākas glikozes līmeņa svārstības organismā, tomēr fruktoze parasti sastopama kopā ar citām vielām, visbiežāk glikozi, līdz ar to produkta glikēmiskais indekss mainās. Fruktoze ir arī viena no sastāvdaļām gan dabīgajos, gan mākslīgajos saldinātājos, piemēram, medū, kļavu sīrupā, agaves sīrupā, kukurūzas sīrupā ar augstu fruktozes koncentrāciju u.c.

Fruktoze no kuņga-zarnu trakta tiek uzsūkta tiešā veidā, tā nonāk asinsritē, kas to nogādā aknās. Aknas ir vienīgais orgāns, kas spēj metabolizēt fruktozi. Tā kā fruktozei nav atsevišķa pārveidošanās ceļa, tā ir jāpārveido savienojumos, kas spēj iekļauties citos metabolisma ceļos, piemēram, glikozes metabolisma ciklā (glikolīzē). Notiekot fruktozes pārvērtībām, tiek aktivizēti vairāki paralēli procesi. Pirmo reakciju rezultātā kā blakus produkts rodas urīnskābe, kam pastiprināti veidojoties var attīstīties augsts asinsspiediens un podagra. Liela daļa no uzņemtās fruktozes tiek pārveidota un izmantota holesterola sintēzei, kas izraisa palielinātu holesterīna un triglicerīdu līmeni asinīs. Tiek veicināta arī tauku izgulsnēšanās aknās, kas var novest pie ne-alkohola aknu taukainās infiltrācijas.

Uzņemot fruktozi, tiek ietekmēta arī apetīte. Galvenais hormons, kas izraisa izsalkumu, ir grelīns, un tā koncentrācija asinīs samazinās izdaloties insulīnam. Šādā veidā ar uzņemto uzturu organismā nonāk glikoze, izdalās insulīns, tiek nosūtīti signāli smadzenēm, un grelīna koncentrācija samazinās. Atšķirībā no glikozes, fruktoze organismā neierosina insulīna izdalīšanos, kā rezultātā grelīna koncentrācija būtiski neizmainās un apetīte turpina pieaugt. Ilgstoša palielināta uztura uzņemšana var izraisīt aptaukošanos un otrā tipa cukura diabēta attīstību.

Būtiska ir atšķirība starp veidiem, kā cilvēks uzņem fruktozi. Ēdot augļus, kas ir ar fruktozi bagāti dabas produkti, tiek uzņemtas arī citas nozīmīgas vielas, piemēram, šķiedrvielas, vitamīni, t.sk. organismam nepieciešamā glikoze. Šādā veidā tiek līdzsvarotas uzņemto vielu attiecības. Līdzīga situācija rodas arī, ja uzturā lieto saldinātājus, kuru sastāvā ir gan fruktoze, gan glikoze. Protams, organisma līdzsvars netiks izjaukts tikai tad, ja šos produktus (arī augļus!) lieto nelielos daudzumos un uzņemto kaloriju daudzums ir līdzsvarā ar patērētajām kalorijām. Ļoti lielu cukuru (glikozes, fruktozes, saharozes) daudzumu cilvēki uzņem ar dažādiem dzērieniem, piemēram, sulām, saldinātajiem dzērieniem, un ēdienu piedevām. Parasti šo produktu sastāvā nav uzturvielu, kas padarītu tos par nepieciešamiem ikdienas uzturā. Uzņemot saldinātos produktus, organismā ļoti ātri un lielā daudzumā nonāk gan fruktoze, gan glikoze, nelabvēlīgi ietekmē cilvēka veselību. Galvenokārt tiek uzņemts ļoti daudz lieko kaloriju, kuras organisms nespēj tik ātri patērēt. Rezultātā tiek izjaukts uzņemtās un patērētās enerģijas līdzsvars organismā un var novērot svara pieaugumu un dažādu slimību izpausmes.

Zanda Mihailovska, topošā uztura speciāliste, OnPlate uztura speciālistu asistente