Stēvija un citi dabīgie saldinātāji

Ēdieni, kuriem ir salda garša, bieži vien ir tie, kurus izvēlamies, lai sevi palutinātu svētkos vai vienkārši uzmundrinātu. Saldā garša ir viens no faktoriem, kas aktivē baudas centru smadzenēs, un tādēļ mēs to neviļus izvēlamies atkal un atkal. Galda cukurs, kas ir vairāk vai mazāk tīra saharoze, ir visbiežāk lietotais saldinātājs, tomēr tas satur daudz kaloriju un nedod nekādu pievienoto vērtību. Arī par mākslīgajiem saldinātājiem veiktajos pētījumos parādās informācija, kas liecina, ka tie negatīvi ietekmē veselību[1]. Šo iemeslu dēļ tiek meklētas dažādas alternatīvas, un viena no tām ir dabīgie saldinātāji.

Stēvija. Tas ir 100% dabīgs bezkaloriju saldinātājs, ko iegūst no stēvijas auga lapām. Tā ir aptuveni 300 reižu saldāka par cukuru. Šī auga saldo garšu dod tā sastāvā esošie glikozīdi – steviozīds un rebaudiozīds A, nevis mums pazīstamā glikoze un fruktoze. Ir iespējams iegādāties veselas vai sasmalcinātas šī auga lapas, tomēr visbiežāk pieejami ir saldo komponentu ekstrakti šķidrā vai pulvera veidā. Stēvijai piemīt arī dažādi veselību veicinoši efekti, piemēram, asinsspiediena samazināšana[2].

Medus. Tāpat kā saharozei, arī medum, organismā sašķeļoties, izveidojas divi galvenie cukuri – glikoze un fruktoze, tādēļ ietekme uz organismu kaloriju ziņā arī ir līdzīga. Medus ir nedaudz saldāks par cukuru, līdz ar to ir vajadzīgs mazākos daudzumos, lai panāktu vēlamo garšu. Ļoti liela nozīme ir medus izcelsmei, jo tikai dabīgs medus var nodrošināt tam raksturīgās veselību veicinošās īpašības.

Kļavu sīrups. Sīrupu iegūst tvaicējot kļavu sulu un tas ir 100% dabīgs, tomēr tāpat kā medus, tas sastāv galvenokārt no glikozes un fruktozes. Līdz ar to, lietojot uzturā, būtu jārēķinās ar uzņemto kaloriju daudzumu. Kļavu sīrupā ir nozīmīgs daudzums mangāna un cinka, mazākos daudzumos arī citas minerālvielas un antioksidanti, kas padara to vērtīgāku par galda cukuru[3].

Dateles. Dateļu cukuru iegūst sasmalcinot kaltētas dateles. Tā lietošanu ierobežo fakts, ka šis cukurs nekūst. Dateļu cukurs galvenokārt sastāv no glikozes un fruktozes, tomēr, dateles satur ļoti daudz antioksidantu, kā arī dažādas minerālvielas un vitamīnus, kas sniedz ‘cukuram’ pievienoto vērtību.

Kokosriekstu cukurs. To iegūst no kokosriekstu palmas ziediem. Bet līdzīgi kā ar citiem dabīgajiem saldinātājiem, tā sastāvā ir glikoze un fruktoze, kas nodrošina produkta kaloritāti. Saistībā ar citu sastāvdaļu klātbūtni, kokosriekstu cukuram ir gandrīz divas reizes mazāks glikēmiskais indekss[4] kā galda cukuram, kas liecina par mazākām glikozes līmeņa svārstībām. Arī  šī produkta sastāvā ir dažādi citi komponenti, kas sniedz papildus vērtību.

Protams, šie nav vienīgie produkti, kas tiek klasificēti kā dabīgie saldinātāji, tomēr ir nozīmīgi atcerēties, ka lielākā daļa no tiem satur glikozi un fruktozi. Sakarā ar tādiem nevēlamiem efektiem kā svara pieaugums, insulīna rezistence, aknu steatoze, kardiovaskulārās slimības u.c., šie produkti uzturā ir jālieto ierobežotā daudzumā.

Zanda Mihailovska, topošā uztura speciāliste, OnPlate uztura speciālistu asistente

[1] M.Yanina Pepino. Metabolic effects of non-nutritive sweeteners. Physiology & Behaviour: Volume 152, Part B, 2015, p.450-455.

[2] Stevia – A Natural Sweetener With Proven Health Benefits. Authority nutrition. https://authoritynutrition.com/stevia/

[3] USDA National Nutrient Database. https://ndb.nal.usda.gov/

[4] Coconut palm sugar. http://www.diabetes.org/food-and-fitness/food/what-can-i-eat/making-healthy-food-choices/coconut-palm-sugar.html