Nenoliedzami ikvienam, kurš joprojām mācās, rudens tuvošanās nozīmē arī atgriešanos pie ierastajām mācību dienām. Vai arī Tu esi dzirdējis par brīnumaino tumšo šokolādi, kuru ir jāēd mācību laikā, lai uzlabotu atmiņu un smadzeņu darbību? Protams, ar šādu viedokli saskaramies visai bieži, bet vai zināji, ka tumšā šokolāde ir vērtīgs produkts, kas sniedz labumu ne tikai smadzenēm?

Tumšās šokolādes tāfelītes, ko esam pieraduši redzēt veikalu plauktos, ir daudzu visai sarežģītu soļu rezultāts. Viss sākas ar kakao pāksti, no kuras tiek iegūtas kakao pupiņas, kuras tālāk fermentē, žāvē, attīra no čaulas, grauzdē, samaļ un citādi apstrādā. Rezultātā tiek iegūta kakao masa, ko tālāk izmanto šokolādes, kakao sviesta vai kakao pulvera iegūšanā [1].

Tumšā šokolāde ir veidota no 50 – 90% kakao, kā arī kakao sviesta un cukura, atšķirībā no piena šokolādes, kurā kakao saturs ir tikai 10 – 50% [1].

Kakao produkti un šokolāde ir vērtīgu flavanoīdu, galvenokārt flavanolu – spēcīgu antioksidantu un pretiekaisuma vielu – avots. Tumšajā šokolādē esošie flavanoīdi labvēlīgi ietekmē nervu sistēmas darbību. Uzņemtie flavanoīdi uzsūcas un uzkrājas smadzeņu reģionos, kuri tie atbild par mācīšanos un atmiņu. Tiek uzskatīts, ka flavanoīdu neirobioloģiskā darbība tiek realizēta galvenokārt divos veidos:

• Tieši iedarbojoties uz šūnu kaskādēm (proteīni, aminoskābes, nukleotīdi un citas signālmolekulas, kuras piedalās signālu pārvadē), veicinot neiromodulējošo (veidojošo) un neiroprotektīvo (aizsargājošo) olbaltumu sintēzi šūnās, kas uzlabo neironu funkcijas un veicina neiroģenēzi (jaunu neironu sintēzi).
• Uzlabojot asins plūsmu un veicinot asinsvadu attīstību smadzenēs un maņu sistēmās [2].

Tādā veidā flavanoīdi labvēlīgi ietekmē smadzeņu aktivitāti. Vairākos pētījumos tika pierādīts, ka iekļaujot savā ikdienas uzturā mērenu daudzumu tumšās šokolādes, uzlabojas kognitīvās funkcijas un telpiskā atmiņa [3,4].

Turklāt kakao satur arī stimulējošās vielas, piemēram, kofeīnu un teobromīnu, kas var būt viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tumšā šokolāde uzlabo smadzeņu darbību [5].

Tumšajā šokolādē esošie flavanoli labvēlīgi ietekmē arī sirds un asinsvadu sistēmu. Ir pierādīts, ka flavanoli veicina slāpekļa oksīda (NO) veidošanos endotēlijā (asinsvadu iekšējais šūnu apvalks), kas atslābina asinsvadus un uzlabo asinsriti, tādā veidā samazinot asinsspiedienu. Laba asins apgāde ir nepieciešama, lai iekšējiem orgāniem tiktu piegādātas nozīmīgas barības vielas. Turklāt, arī ādas veselība ir atkarīga no pareizas asins apgādes organismā. Pētījumi liecina par saistību starp tumšās šokolādes lietošanu ikdienā (1-2 gabaliņi, kas ir aptuveni 6 grami) un samazinātu sirds un asinsvadu slimību risku [1].

Ir vērts pieminēt arī tumšās šokolādes sastāvā esošo savienojumu antioksidatīvās īpašības. Izrādās, ka tumšā šokolāde bagātīgi satur organiskos savienojumus, kas ir bioloģiski aktīvi un darbojas kā antioksidanti; starp tiem ir arī polifenoli, katehīni un iepriekš minētie flavanoli. Viens no pētījumiem pierādīja, ka kakao un tumšai šokolādei piemīt augstāka antioksidatīvā aktivitāte nekā visiem citiem pārbaudītajiem augļiem, ieskaitot mellenes un acai ogas [5].

Protams, jāatzīmē arī tumšās šokolādes uzturvērtība. Kvalitatīva tumšā šokolāde ar augstu kakao saturu patiesi ir ļoti barojoša ne tikai kaloriju ziņā. Tā ir bagāta arī ar tādām nozīmīgām minerālvielām kā dzelzs, varš, magnijs, cinks un fosfors. Pateicoties savām barojošām īpašībām, tumšā šokolāde ātri rada sāta sajūtu, tāpēc to noteikti var izmantot kā našķi vai uzkodu starp ēdienreizēm [1,5].

Kā redzams, ir pietiekoši daudz pierādījumu tam, ka tumšā šokolāde labvēlīgi ietekmē veselību. Protams, tas nenozīmē, ka katru dienu ir jāapēd vesela šokolādes tāfelīte. Pietiks ar to, ka iekļausi savā uzturā vienu vai divus gabaliņus starp ēdienreizēm. Pievērs uzmanību, ka tumšā šokolāde ir viens no nedaudziem pārtikas produktiem, kas ne tikai lieliski garšo, bet arī sniedz ievērojamu labumu veselībai.

Rakstu sagatavoja OnPlate uztura speciālistu komanda – topošā uztura speciāliste Laima Givoina un sertificēta uztura speciāliste Tatjana Tepo.

Izmantotā literatūra:

1. Harvard T.H. Chan School of Public health. Iegūts no: https://www.hsph.harvard.edu/nutritionsource/food-features/dark-chocolate/ [Sk. 14.08.2018.]
2. Sokolov AN, Pavlova MA, Klosterhalfen S, Enck P. (June 26, 2013). Chocolate and the brain: neurobiological impact of cocoa flavanols on cognition and behavior. Iegūts no: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/23810791 [Sk. 14.08.2018.]
3. Sowmya Madhavadas, Vijaya Kumar Kapgal, Bindu M. Kutty, Sarada Subramanian (December 16, 2015) Iegūts no: https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.3109/19390211.2015.1108946?journalCode=ijds20 [Sk. 14.08.2018.]
4. Field DT, Williams CM, Butler LT. (February 12, 2011). Consumption of cocoa flavanols results in an acute improvement in visual and cognitive functions. Iegūts no: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/21324330 [Sk. 14.08.2018.]
5. Kris Gunnars (June 25, 2018). 7 Proven Health Benefits of Dark Chocolate. Iegūts no: https://www.healthline.com/nutrition/7-health-benefits-dark-chocolate#section8 [Sk. 14.08.2018.]

Mūsdienās, kad interese par veselīgu dzīvesveidu, uzturu un daudzveidīgajām diētām arvien pieaug, būtu grūti atrast cilvēku, kurš neko nav dzirdējis par veģetārismu. Kas ir veģetārisms? Uztura veids, diēta vai dzīvesveids kopumā? Vai veģetārismu varētu uzskatīt par sociālu virzienu, kura piekritēji ir pret dzīvnieku nogalināšanu?

Jautājumu ir daudz, taču nemainīgs paliek tas, ka mūsdienās cilvēki arvien biežāk sāk pievērsties veģetārismam un vegānismam. Iemesli var būt dažādi, bet ir svarīgi atcerēties, ka veģetārisms nenozīmē tikai atteikšanos no gaļas – tas nozīmē visu savu ēšanas paradumu izvērtēšanu un izmainīšanu, lai rezultātā tiktu uzņemtas visas organismam nepieciešamās uzturvielas. Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kam būtu jāpievēršas, plānojot veģetāru uzturu, noteikti ir olbaltumvielas.

Olbaltumvielas ir salikti savienojumi, kuri ir veidoti no aminoskābēm. 20 no visām dabā sastopamajām aminoskābēm veido olbaltumvielas jeb proteīnus. Daļa no tām tiek sintezētas cilvēka organismā, bet 8 ir neaizstājamas, tātad cilvēka organisms tās pats nesintezē vai sintezē nepietiekamā daudzumā un tās ir jāuzņem ar uzturu. Olbaltumvielas ir svarīgākā organisma sastāvdaļa. Tās ir nepieciešamas tādu procesu norisei organismā kā ķermeņa šūnu augšanai un atjaunošanai, enzīmu un hormonu struktūras veidošanai, pareizai muskuļu funkcionēšanai, nervu impulsu pārvadīšanai, imūnai aizsardzībai u.c.

Runājot par olbaltumvielām, daudzi no mums uzreiz iedomājas dzīvnieku valsts produktus, tādēļ bieži vien pastāv uzskats, ka veģetāriešu uzturā olbaltumvielu pietrūkst. Daļēji tam varētu piekrist, jo ne visi augu valsts produkti satur olbaltumvielas, pie tam pilnvērtīgas (kuras satur visas neaizstājamās aminoskābes), taču ja veģetārs vai vegāns uzturs ir daudzveidīgs, olbaltumvielu trūkuma risks nepastāv.

Patiesībā aptuveni 65% no visām pasaulē pieejamām olbaltumvielām veido augu valsts proteīni [1]. Vērtīgi vegānās diētas olbaltumvielu avoti ir pākšaugi (piemēram, lēcas, zirņi, pupas), sojas produkti (piemēram, tofu, sojas piens), rieksti, sēklas un graudaugi (piemēram, kvinoja, amarants, griķi). Lai vegāna diēta iekļautu visas nepieciešamās aminoskābes un tiktu uzņemts nepieciešamais olbaltumvielu daudzums, šos produktus ir jāiekļauj savā ēdienkartē katru dienu. Lakto-ovo veģetārieši nepieciešamās olbaltumvielas uzņem arī ar olām, pienu un tā produktiem.

Pieaugušajiem cilvēkiem dienā ir ieteicams uzņemt 10-20% olbaltumvielu no visa dienā ieteicamā enerģijas daudzuma. Lai nodrošinātu organismu ar visām nepieciešamajām aminoskābēm, vienas dienas veģetāra ēdienkarte varētu iekļaut, piemēram, šādus produktus:

• Brokastis – divu olu kultenis (120 g = 15 g OBV) ar svaigiem dārzeņiem.
• Uzkoda – kliju maize (25 g = 2,5 g OBV) ar zemesriekstu sviestu (14 g = 4 g OBV) un banāniem.
• Pusdienas – bulgura (150 g = 18 g OBV) un turku zirņu (100 g = 6 g OBV) salāti.
• Uzkoda – sauja mandeļu (35 g = 6,5 g OBV) un ogu smūtijs ar pienu (250 g = 8 g OBV) un jogurtu (60 g = 2 g OBV).
• Vakariņas – brūno rīsu (100 g = 7,4 g OBV) un sarkano pupiņu (100 g = 9 g OBV) sautējums.

Tabulā ir izrēķināts, cik neaizstājamo aminoskābju miligramos satur augstāk minētās maltītes.

Protams, nepieciešamais neaizvietojamo aminoskābju daudzums dienā ir aprēķināms individuāli, taču pēc tabulā aprēķinātiem datiem, varam secināt, ka vidējais pieaugušais (ar svaru 60 – 80 kg) var uzņemt visas neaizstājamās aminoskābes, ja viņa dienas ēdienkarti veido maltītes, ko piedāvājām iepriekš.

Kādreiz tika uzskatīts, ka, lai nodrošinātu veģetāru uzturu ar visām nepieciešamajām aminoskābēm, ir jākombinē vairāki augu valsts produktu veidi vienā ēdienreizē. Šobrīd ir zināms, ka dažādu augu valsts olbaltumvielu avotu apvienošana vienā ēdienreizē nav strikti nepieciešama, svarīgi ir tos kombinēt visas dienas laikā. Piemēram, pilnvērtīga vegāna diēta ietver dažādas augu valsts produktu variācijas katru dienu (ieskaitot pākšaugus, graudaugus, riekstus, sēklas) ar atbilstošu kalorāžu, lai uzturētu veselīgu ķermeņa svaru. Tādā veidā tiek uzņemtas visas nepieciešamās aminoskābes, kas papildina cita citu. Sojas olbaltumvielas un daži graudaugi (piemēram, kvinoja) tiek uzskatīti par pilnvērtīgiem olbaltumvielu avotiem, jo aminoskābju saturs tajos ir līdzīgs kā dzīvnieku valsts produktos.

Ir svarīgi atcerēties, ka veģetārisms un vegānisms noteikti nav dzīvesveids, kurā var “ienirt” bez apdomāšanās. Bez šaubām, veģetāra diēta spēj nodrošināt cilvēku ar visām nepieciešamajām olbaltumvielām un citām svarīgām uzturvielām, taču, nolemjot pievērsties veģetārajam vai vegānam uzturam, ir jāsaprot, ka nāksies veltīt daudz laika jaunas ēdienkartes plānošanai un tās izvērtēšanai.

Izmantotā literatūra:

1. Prepared by the National Vegetarian Interest Group. 2016. Protein and Vegan diets. http://www.pennutrition.com.db.rsu.lv/docviewer.aspx?id=11710 [Sk. 03.07.2018.]
2. Neimane, L. 2017. Veģetārisms – sabalansēts uzturs. Medicus bonus. (28), 48 – 51.
3. Self Nutrition Data. http://nutritiondata.self.com [Sk. 18.07.2018.] 
4. Zariņš, Z., Neimane, L. un Bodnieks, E. 2015. Uztura mācība. 6. izd. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds

Rakstu sagatavoja OnPlate uztura speciālistu komanda – topošā uztura speciāliste Laima Givoina un sertificēta uztura speciāliste Tatjana Tepo.

Fitoestrogēni mūsdienās tikai vairo savu popularitāti, arvien biežāk gozējoties dažādos uztura tēmām veltītos rakstos, un it īpaši tajos, kas saistīti ar sievietes veselību. Tomēr reti kam ir radusies skaidra izpratne – kad tas īsti ir fitoestrogēni, un kam tie ir vajadzīgi?

Kas ir estrogēni?

Estrogēni ir dzimumhormonu grupa, kas veicina sievišķo īpašību attīstību un uzturēšanu cilvēka organismā. Tiem ir būtiska loma sievietes sekundāro dzimumpazīmju veidošanā, kā arī menstruālā cikla un reproduktīvās sistēmas regulēšanā. Sievietes organismā veidojas trīs veidu dabiskie estrogēni:

• Estrons (E1): Vāja estrogēna forma, un vienīgais veids, kas arī pēc menopauzes nelielos daudzumos turpina veidoties virsnierēs, mukuļaudos un, galvenokārt, taukaudos. Tieši tāpēc varētu teikt, ka “veselīgas” tauku rezerves sievietēm palīdz vieglāk pārvarēt menopauzi.
• Estradiols (E2): Galvenais un stiprākais sievietes estrogēns. Tas ir steroīdais hormons, kas veidojas olnīcās.
• Estriols (E3): Vājākais no estrogēniem, un pēc būtības ir atkritumviela, kas rodas pēc tam, kad ķermenis ir izmantojis estradiolu. Grūtniecība ir vienīgais laiks, kad sievietes organismā ir ievērojams estriola daudzums, jo to producē placenta.

Tātad faktiski galvenais “diriģents” sievietes organismā ir estradiols, ko producē olnīcas un, kad olnīcas to beidz izdalīt, iestājas menopauze. Lai atvieglotu menopauzes periodu, daudzas sievietes sāk lietot fitoestrogēnus.

Kas tad patiesībā ir fitoestrogēni un ar ko tie atšķiras no estrogēniem?

Fitoestrogēni ir dabiski sastopami polifenoli, nesteroīdi augu savienojumi. Divas pētītākās un pazīstamākās fitoestrogēnu grupas ir izoflavoni, ko iegūst no sojas pupiņām, un lingāni, ko iegūst no linsēklām. Taču tie niecīgos daudzumos ir sastopami arī ļoti daudzos augļos un dārzeņos. Fitoestrogēni strukturāli līdzinās estrogēnam un mērķa orgānos var darboties gan tāpat kā estrogēns (agonistiski), gan pretēji (antagonistiski).

Pārtikā fitoestrogēni atrodas bioloģiski neaktīvā formā, jo tie ir saistīti ar glikozīdgrupu. Kad fitoestrogēni tiek uzņemti, sākas to aktivēšana. Par to ir atbildīgas zarnu traktā esošās baktērijas – tās atšķeļ no fitoestrogēniem glikozīdu grupu, un tie nu jau aktīvā veidā nonāk asinsritē un dodas uz mērķa orgāniem, kur saistās ar estrogēnu receptoriem. Taču fitoestrogēniem piemīt vāja estrogēniska iedarbība, jo tie ar estrogēnu receptoriem saistās daudz vājāk nekā dabiskais estrogēns.

Kā fitoestrogēni ietekmē sievietes organismu?

Vairāki pētījumi ir pierādījuši to, ka sievietes veselību menopauzē fitoestrogēni ietekmē pozitīvi. Tā kā menopauzi raksturo olnīcu funkciju izbeigšanās, pakāpeniski samazinās arī estradiola veidošanās olnīcās, līdz beidzas pavisam. Līdz ar to menopauzē estrogēna receptori ir gandrīz “tukši”. Uzņemot papildus fitoestrogēnus, estrogēna receptori ar tiem var viegli aizpildīties, radot kaut arī vāju, tomēr proestrogēnu iedarbību. Pateicoties šai iedarbībai, būtiski samazinās menopauzes simptomi un sieviete jūtas daudz labāk. Klīniskie pētījumi ir pierādījuši arī fitoestrogēnu labvēlīgo ietekmi uz kardiovaskulāro sistēmu, nervu sistēmu, kā arī kaulaudiem.

Taču svarīgi atcerēties, ka jaunas un auglīgas sievietes organismam fitoestrogēni var kaitēt. Reproduktīvajā vecumā sievietes organismā dabiski veidojas estrogēns pietiekamā daudzumā. Ja šajā laikā tiek uzņemti vēl papildus fitoestrogēni, tad tie ar dabisko estrogēnu sāk konkurēt par estrogēna receptoru vietām. Tā kā fitoestrogēna darbība ir vājāka, izcīnot receptora vietu, tas var samazināt kopējo endogēno estrogēnu aktivitāti mērķa orgānos. Tas jaunajām sievietēm var izraisīt neregulāru menstruālo ciklu un pat neauglību.

Fitoestrogēni sievietes organismam patiesi nozīmīgi ir tikai tad, kad dabiskā estrogēna producēšana būtiski samazinās – menopauzes laikā. Pateicoties papildus uzņemtajiem fitoestrogēniem, sieviete jūtas labāk un līdz ar to tiek uzlabota viņas dzīves kvalitāte. Tieši tāpēc fitoestrogēnus noteikti var uzskatīt par lielisku veidu, kā vieglāk pārvarēt menopauzes periodu.

Šobrīd SIA “OnPlate” sadarbība ar Rīgas domes Labklājības departamentu nodrošina veselības veicināšanas nodarbības sievietēm, kurās speciālisti stāsta par premenopauzes un menopauzes tēmu. Projekta ietvaros norisinās arī uztura speciālistes nodarbības, kurās noteikti tiks pieminēti fitoestrogēni, kā arī daudzas citas un iespējams tieši Tevi interesējošas tēmas!

Rakstu sagatavoja OnPlate uztura speciālistu komanda – topošā uztura speciāliste Laima Givoina un sertificēta uztura speciāliste Tatjana Tepo.

Izmantotā literatūra:

[1] Nichols, H. 2018. Everything you need to know about estrogen. Iegūts no https://www.medicalnewstoday.com/articles/277177.php

[2] Aronson, J. K. 2016. Phytoestrogens. Meyler’s Side Effects of Drugs, Sixteenth Edition.

[3] Patisaul, H. B. and Jefferson, W. 2010. The pros and cons of phytoestrogens. Front Neuroendocrinol. 31(4): 400-419.

Pēdējā laikā pastiprinātu uzmanību izpelnījies “brīnumlīdzeklis” ar nosaukumu L-karnitīns. Līdz šim tas vairāk bija pazīstams sportistu vidū, jo tas tiek lietots ar mērķi palielināt darbaspējas un izturību fiziskās slodzes laikā. Šobrīd interesentu loks ir paplašinājies, jo ievērību ir guvis fakts, ka L-karnitīns veiksmīgi samazina tauku līmeni organismā un cīnās ar lieko svaru. Bet vai tas patiešām tā arī strādā?

Kas tad īsti ir L-karnitīns?

L-karnitīns sintezējas aknās un nierēs no lizīna un metionīna, un tā galvenā funkcija organismā ir taukskābju transportēšana uz mitohondrijiem, kur oksidēšanās rezultātā rodas enerģija. Uzturā L-karnitīns ir sastopams dzīvnieku valsts produktos, it īpaši sarkanajā gaļā un piena produktos. Mūsu organismā L-karnitīns uzkrājas skeleta un sirds muskuļos.

Daudzums, kādā L-karnitīns sintezējas organismā, ir pietiekams, lai nodrošinātu šīs vielas pamatfunkcijas, tomēr mūsdienās arvien vairāk cilvēku savā ikdienā to uzņem papildus uztura bagātinātāju veidā. Lai gan uztura bagātinātāji palielina L-karnitīna koncentrāciju asins plazmā, nav ticamu pierādījumu, ka paaugstināta L-karnitīna uzņemšana palielina muskuļu spēku vai pastiprina izturību. 

L-karnitīns un tauku zaudēšana.

Pēdējos gados popularizēts tiek uzskats, ka L-karnitīns ir derīgs ne tikai sportistiem, bet, ka tam piemīt arī taukus dedzinošas īpašības. Vai tā tiešām ir?

Šis pieņēmums šķiet loģisks, ja domājam par to, ka L-karnitīns veicina tauku nogādāšanu mitohondrijos, kur tie tiek “pārvērsti” enerģijā. Līdz ar to L-karnitīnam vajadzētu palīdzēt regulēt svaru, palielinot taukskābju mobilizēšanas un šķelšanas ātrumu, kā arī veicinot to vielmaiņu.

Tomēr šobrīd trūkst pietiekami plaši un kvalitatīvi pētījumi, kas apliecinātu L-karnitīna labvēlīgo ietekmi uz svara zudumu – pētījumi, kas veikti līdz šim, ir nepārliecinoši un nespēj dot viennozīmīgu atbildi.

Vai iekļaut L-karnitīnu savā ikdienas dzīvē?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, svarīgākais, ko der atcerēties, ir, ka mūsu organismā L-karnitīns jau tāpat ir sastopams, pat nelietojot uztura bagātinātājus. Veselam, normāli funkcionējošam cilvēkam nav iemesla raizēties par L-karnitīna daudzumu organismā un nepieciešamību to papildus uzņemt dažādu preparātu veidā.

L-karnitīna lietošanu noteikti vajadzētu izvērtēt kopā ar speciālistu, jo pašlaik trūkst pierādījumu, kas spētu patiesi apstiprināt izslavētos pozitīvos ieguvumus no šīs vielas lietošanas. Toties parādās vairāki pētījumi par to, ka pastiprināta L-karnitīna uzņemšana varētu izraisīt dažādas blakusparādībās, kā, piemēram, sliktu dūšu, vemšanu, krampjus un caureju, kā arī radīt zivīm līdzīgu ķermeņa smaku.

Ja nu tomēr izvēlaties preparātu, svarīgi ir pievērst uzmanību “L-” burtam – bioloģiski aktīvā darbība piemīt tikai karnitīna “L-” formām, tādēļ, ja norādīts “D-” burts vai arī burts nav norādīts vispār, šāds preparāts ir sintētisks un bioloģiski neaktīvs.

Rakstu sagatavoja Ieva Gaile, OnPlate asistente.

[1] Bodnieks E., Neimane L. un Zariņš Z. 2015. Uztura mācība. Sestais pārstrādātais un papildinātais izdevums. Rīga. Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds.

[2] Mawer, R. 2016. L-Carnitine. Iegūts no https://www.healthline.com/nutrition/l-carnitine#section1

[3] Butler, N. 2017. L-Carnitine for Weight Loss: Fact or Fiction? Iegūts no: https://www.healthline.com/health/l-carnitine-weight-loss#2

[4] PEN. Healthy Weight/Obesity – Dietary Supplements. Iegūts no: http://www.pennutrition.com.db.rsu.lv/KnowledgePathway.aspx?kpid=15325&pqcatid=146&pqid=18769&kppid=18770&book=References&num=1#References

[5] Stephens, F. B. et al. 2006. Insulin stimulates L-carnitine accumulation in human skeletal muscle. FASEB J. 20(2): 377-379.

[6] Kim, J., Park, J. and Lim, K. 2016. Nutrition Supplements to Stimulate Lipolysis: A Review in Relation to Endurance Exercise Capacity. Journal of Nutritional Science and Vitaminology. 62(3): 141-161.